No 9. līdz 23. janvārim Čehijas pilsētiņā Harakovā, kas atrodas pie pašas Polijas robežas, notika Starptautiskās slēpošanas savienības rīkota nometne. Latviju šajā nometnē pārstāvēja Madonas BJSS distanču slēpošanas nodaļas treneris Jānis Švika, audzēkņi Kitija Auziņa un Indulis Bikše, kā arī trīs ziemeļu divcīņas pārstāvji no Ogres un Siguldas. Pēc atgriešanās no nometnes Čehijā aicināju uz sarunu Madonas BJSS distanču slēpošanas treneri JĀNI ŠVIKU.
– Kā iesāki strādāt par Madonas BJSS slēpošanas treneri?
– Šis ir ceturtais gads, kopš esmu Madonā, pēc Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas beigšanas, kur padziļināti apguvu slēpošanu. Darbavietu meklēju, jau būdams beidzamajā LSPA kursā. Strādāju gan par sporta skolotāju Madonas Valsts ģimnāzijā, gan par slēpošanas treneri Madonas BJSS. Esmu uzaudzis un mācījies Lejasciemā. Ar slēpošanu sāku nodarboties jau Lejasciema vidusskolā, un mana trenere slēpošanā bija Lāsma Gabduļina. Kad mācījos, piedalījos diezgan daudzās sacensībās. Kopš trenēju bērnus, mazāk iznāk trenēties pašam, bet tautas slēpojumos cenšos piedalīties. Arī šosestdien Sportlat slēpojumā domāju pārbaudīt savus spēkus.
– Kā vērtē starptautiskajā nometnē Čehijā pavadīto laiku?
– Nometnē līdz ar latviešiem piedalījās pārstāvji no Lietuvas, Igaunijas, Rumānijas, Baltkrievijas, Argentīnas, Venecuēlas, Ungārijas, Bulgārijas, Pakistānas, Serbijas, Bosnijas un Hercegovinas. Kopumā šo braucienu vērtēju kā ļoti izdevušos. Nometnes laikā gan distanču slēpotāji, gan arī divcīņnieki varēja iemācīties daudz jauna. Visi atbraucām mājās labā garastāvoklī un ar jaunām zināšanām, iepazinuši jaunus draugus. Čehijā sastaptie cilvēki bija ļoti atsaucīgi un izpalīdzīgi. Vācieši un igauņi pat divcīņniekam Kārlim aizdeva savu lēkšanas tērpu, jo viņa tērps neatbilda sacensību normatīviem. Šī nometne bija ļoti noderīga gan audzēkņiem, gan arī man kā trenerim. Regulāri divas reizes dienā piedalījāmies treniņos trīs augstas klases treneru vadībā, un viņi mums rādīja dažādus vingrinājumus, kas attīsta dažādas slēpošanai nepieciešamas tehniskas lietas. Katru vakaru kopīgi analizējām treniņos paveikto, dažādās prezentācijās treneri varēja gūt jaunas zināšanas par slēpošanas niansēm, dalīties savā pieredzē. Arī es priecājos, ka man radās tāda iespēja pabūt starptautiskajā nometnē. Iesaku arī citiem sportistiem un treneriem izmantot piedāvātās iespējas un braukt apgūt pieredzi ārpus savas valsts robežām. Arī Kitija un Indulis guva daudz iespaidu un jaunus draugus, apmainījās ar e-pasta adresēm un tagad sazinās, izmantojot internetu. Uzturēšanos nometnē sedza Starptautiskā slēpošanas savienība (FIS), bet nokļūšanu līdz nometnei daļēji apmaksāja Latvijas Slēpošanas savienība.
– Kādi bija laikapstākļi, kādas trases?
– Laiks nometnes dienās bija diezgan pastāvīgs, ar lielu mitrumu, ļoti biežu miglu un ap 00 C temperatūru. Tas radīja lielas problēmas treniņos klasiskajā solī, jo bija diezgan grūti atbilstīgi sasmērēt slēpes. Nometnes otrās nedēļas laikā kļuva nedaudz aukstāks, un bija arī mīnus grādi. Trases reljefs bija latviešiem neierasts – gari un lēzeni kāpumi, brīžiem pat līdz 2 km, tikpat gari un lēzeni nobraucieni, kuros tiek sasniegts diezgan liels ātrums. Salīdzinot ar Madonas "Smeceres sila" trasēm, kvalitāte tur nebija tik laba, kā pie mums. Atšķirība bija trases garumā. Mums ir 1 km, 1,7 km, 2,5 km, 5 km aplis, ko varam braukt, bet viņiem trases izveidotas pat līdz 100 km no pilsētas uz pilsētu.
– Ko no dzirdētā un redzētā varēsi pielietot slēpošanas trenera darbā?
– Iespējas pašam izglītoties cenšos izmantot vienmēr. Nometne pavēra arī sakarus starptautiskajā līmenī. Nometnes vadītājs, ar ko iepazināmies, būs arī Eiropas Jaunatnes olimpiādes (notiks Čehijā netālu no tās vietas, kur mēs dzīvojām) tehniskais direktors. Protams, nometnē jau neizstāstīja neko tādu, kas būtu pasaules mēroga atklājums. Tomēr nianses centos uztvert, piemēram, kā viņi pielieto slēpju smēres. Patika arī tas, ka pēc katra treniņa sekoja vērtējums. Arī mums taču būtu iespēja treniņa slēpojumu uzņemt videofilmā, pēc tam raksturot katra audzēkņa tehniku, pieļautās kļūdas.
Mums bija lekcija par fizioterapijas jaunumiem, kas attiecināmi uz distanču slēpotājiem. Šo lekciju vadīja Čehijas biatlona un slēpošanas izlases galvenais dakteris/fizioterapeits. Viņš pastāstīja, kas ir jādara sportistiem pirms un pēc treniņiem, kā arī sacensībām, lai labāk atgūtu spēkus, jo, kā izrādījās, ne vienmēr ir pareiza tāda iesildīšanās, kādu piekopjam mēs šeit, Latvijā. Pēc lekcijas viņš dažiem sportistiem, kuriem bija kādas muskuļu vai kaulu sāpes, palīdzēja no tām atbrīvoties vai arī izskaidroja, kas par problēmu un kā to risināt. Noderīga bija nodarbība par strečinga vingrinājumu ietekmi uz mūsu organismu, to vadīja Venecuēlas pārstāvis, kas ikdienā ir vingrošanas pasniedzējs. Viņš pievērsās koordinācijas vingrinājumu ietekmei, lika mums visus tos izpildīt, un daudzi nemaz nebija tik viegli.
Guvu ieskatu arī slēpošanas kultūras jautājumos. Viņiem daudz vairāk interesentu nāk vērot sacensības, arī slēpotāju starpā ir attīstījusies kultūra. Treneriem nebija iebildumu, ja palūdza izmantot viņu slēpju sagatavošanas galdu vai aizņēmās kādu no slēpju smērēm.
– Kā tev, Kitijai un Indulim veicās slēpošanā?
– Kā atzina nometnes atbildīgie treneri, mūsu distanču slēpotājiem ļoti labā līmenī ir apgūts tehniskais izpildījums gan slidsolī, gan klasiskajā solī. Atsevišķos treniņos viņi mūsu sportistei Kitijai palūdza demonstrēt tehniku kādā no soļiem. Kitija bija arī otra jaunākā sportiste šajā nometnē. Arī Induļa slēpojumā neviens kļūdas neatrada. Bet jāatzīst, ka arī eksotisko valstu pārstāvjiem slēpošana padevās itin labā līmenī, jo viņi, pateicoties šādam FIS atbalstam, bieži var piedalīties nometnēs. 15. janvārī notika sacensības "Čehijas kauss" distanču slēpošanā, un arī mūsējie tajās startēja. Tā bija laba iespēja pārbaudīt mūsu jauniešu līmeni uz spēcīgāku konkurentu fona, gūt ļoti lielu un vērtīgu pieredzi turpmākajiem treniņiem. Katrā vecuma grupā piedalījās vismaz 50 sportistu, konkurence bija liela. Mūsu jaunieši labi slēpo tehniski, bet pietrūkst izturības.
– Kuri no taviem audzēkņiem distanču slēpošanā tikuši tālāk?
– Uz pasaules junioru čempionātu Otepē aizbrauca Gerda Āboliņa, kandidēja otra audzēkne – Dana Īspētere.
– Ko vēl redzējāt Čehijā?
– Šajā nometnē bija padomāts arī par izklaidi. Tika organizēts brauciens uz sporta centru Liberecā, kur bija iespēja spēlēt futbolu, boulingu un florbolu.
16. janvārī tika organizēts brauciens uz Pasaules kausa posmu slēpošanā Liberecā, un pēc tam bija iespēja arī apmeklēt akvaparku. Tas pēc aktīvas treniņu nedēļas bija tieši laikā. Liberecā sanāca paviesoties otro reizi, jo tur biju kopā ar ģimnāzijas skolotājiem. Mēs arī braucām uz Polijas trasi "Jakuzice", kas atradās 15 km attālumā no mūsu dzīvesvietas. Latvijas divcīņnieki mums sagādāja iespēju arī pamēģināt nobraukt no tramplīna kalna piezemēšanās uzbēruma, ko labprāt izmantoja Kitija. Viņa pat nolēca no tramplīna, kas bija apmēram 5 m augstumā, ar visu tramplīnlēcēju inventāru, un, kā teica divcīņnieku treneris, viņa mūžā šis ir pirmais gadījums, kad kāds jau stundas laikā iemācās nolēkt no 5 m augsta tramplīna labā lēciena izpildījumā. Šajā nometnē mums tika dota iespēja izbaudīt vakariņas restorānā 300 m augstāk par pašu Liberecu, pilsētas televīzijas tornī, kas atrodas uz kalna. Turp nokļuvām ar gaisa tramvaju. No šī torņa un arī gaisa tramvaja vakarā paveras ļoti skaists skats uz pilsētu. To katram, kurš būs Liberecā, ieteiktu izbaudīt. 21. un 22. janvārī kontinentālā kausa izcīņas posmā ziemeļu divcīņā startēja arī mūsu sportists Kārlis Krūze no Ogres. Kā atzina treneris Agris, šajās sacensībās viņš guva lielisku pieredzi, bet citu valstu sportisti uzzināja, ka šis sporta veids pastāv arī Latvijā.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
OĻĢERTA SKUJAS foto