Viena no pēdējo pāris mēnešu lielākajām aktualitātēm ir saistībā ar neskaidrību par slimnīcu, tai skaitā Madonas slimnīcas, nākotni. Pirmssvētku laikā Veselības ministrija nāca klajā arī ar dažādu pretrunīgu informāciju attiecībā uz Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcu, kā arī daudzu lauku slimnīcu traumpunktu turpmāko darbību. Šajā Latvijas veselības aprūpei tik saspringtajā laikā uz sarunu gan par savu pievēršanos medicīnai, gan par veselības aprūpē notiekošo aicinājām Madonas slimnīcas pieredzējušo traumatologu IMANTU STRADIŅU.
– Esmu caurcaurēm vietējais. Piedzimu Ļaudonā. Pēc tam pārgājām dzīvot uz Kraukļiem, no kurienes nāca tēvs. Kraukļos, ejot vietējā skolā, savu bērnību arī pavadīju. 15 gadu vecumā aizgāju uz 2. medicīnas skolu Rīgā. To kā feldšeris beidzu ar sarkano diplomu, kas ļāva bez noteikta laika nostrādāšanas uzreiz iestāties Medicīnas institūtā. Pēc pirmā kursa bija tāds periods valstī, kad visus puišus, arī tos, kas studēja, ņēma armijā. Divus gadus nodienēju Ukrainā iekšlietu karaspēkā un mājās atgriezos kā vecākais seržants. Turpināju mācības Medicīnas institūtā, kas kļuva par Medicīnas akadēmiju, un tagad tā jau ir Rīgas Stradiņa universitāte.
Pievērsties medicīnai laikam pamudināja tas, ka kādu reizi attāla radiniece, kas Rīgā bija mediķe, mani aizveda uz anatomikumu un medicīnas vēstures muzeju. Kaut kas šajos apmeklējumos mani aizķēra. Savukārt ķirurģija mani aizrāva, mācoties 2. medicīnas skolā. Gāju Stradiņos strādāt par sanitāru asinsvadu ķirurģijas nodaļā un, cik vien iespējams, centos iekļūt operāciju zālē.
– Šobrīd jūs strādājat Madonas slimnīcā, vai pēc specialitātes iegūšanas nebija vēlmes palikt Rīgā, kur tomēr ir augsta līmeņa profesori, prestižās medicīnas iestādes un labākas iespējas uzkāpt pa karjeras trepēm?
– Rīgā karjeras trepes to arī nozīmē, ka, lai tiktu uz augšu, tev ir jākāpj uz sava kolēģa galvas. Kādu laiku es arī nodzīvoju Rīgā. Tur arī apprecējos, un pasaulē nāca abi dēli. Tolaik tika piedāvāta ķirurga vieta poliklīnikā, kas mani nesaistīja, savukārt Madonā piedāvāja normālu slodzi ķirurģijas nodaļā, un es šim piedāvājumam piekritu. Arī šobrīd, kad veselības aprūpē valda krīze un neziņa, man ir piedāvājumi no dažādām vietām, tai skaitā Rīgas, taču pagaidām tie visi ir atlikti malā, jo mums Madonas slimnīcā ir izdevies izveidot labu komandu un materiāltehnisko bāzi, kas ļauj sniegt 95% no traumatoloģiskās palīdzības.
– Kas tieši jūs saista ķirurga darbā?
– Ķirurģijas disciplīna ir laba ar to, ka tur ātri redzi rezultātu. Nespēju sevi iedomāties, piemēram, ftiziatrijā (tuberkulozes specialitāte), kad 10 mēnešu norit ārstēšanas kurss un tad pozitīvais efekts ir tāds, ka pacientam nav kļuvis sliktāk. Ķirurģijā, traumatoloģijā rezultāts ir ieraugāms ļoti ātri. Pēdējā laikā medicīnā, jo īpaši traumatoloģijas jomā, ir sperti plati soļi uz priekšu. Kad pirms 17 gadiem sāku strādāt, pamatā tika izmantotas konservatīvās ārstēšanas metodes. Cilvēks lauza kāju, viņu ielika nodaļā un uzlika tā saucamo skeleta ekstenziju – izurba stiepli cauri kaulam, uzlika uz stiepšanu. Tā viņš tur gulēja, bet atsevišķos gadījumos ar gūžas kakliņa lūzumu pacients varēja nogulēt arī 3 mēnešus. Pēc tam uzlika pamatīgu ģipsi līdz krūtīm, un tāds viņš nostaigāja vēl 3 mēnešus, pēc kuriem tika piešķirta invaliditāte. Normālā dzīvē cilvēks varēja atgriezties vien pēc 2-3 gadiem. Ar pašreizējām tehnoloģijām, kas mums ir pieejamas, cilvēku varam izoperēt jau dienā, kad viņš ir iestājies, un pēc pāris dienām jau izrakstīt. Kādreiz vidējais ārstēšanās ilgums traumatoloģijā bija 30-40 dienu, šobrīd – mazāk par 5 dienām.
– Ķirurga darbā droši vien ir bijušas ne tikai veiksmīgas operācijas un atveseļošanās gadījumi. Kā ārstu ietekmē neveiksmīgas operācijas un gadījumi, kad pacientu diemžēl neizdodas glābt?
– Šādi gadījumi uzkrājas, un no tiem nekur nevar izbēgt. Lai arī operāciju ir bijis daudz un pamatā rezultāti bijuši labi, šādi gadījumi, kad vai nu pašam ne viss izdodas, vai arī no mediķiem neatkarīgu apstākļu dēļ viss beidzas slikti, notiek, un tie paliek atmiņā. Ir labi zināms fakts, ka ķirurgi parasti ilgu mūžu nenodzīvo, jo stress uzkrājas, un katrs ar to cīnās, kā māk.
Man joprojām ir atmiņā gadījums, kad pirms daudziem gadiem manas dežūras laikā notika motocikla avārija, kurā cieta jauna meitene. Pēc nedēļas viņai bija plānotas kāzas. Tas bija Līgo vakars. Operējot bija skaidrs, ka kāju diemžēl izglābt vairs neizdosies, tādēļ to nācās amputēt. Pēc nedēļas viņa pie mums nodaļā apprecējās.
Atmiņā palicis arī kāds cits gadījums saistībā ar motocikla avāriju. Tajā smagi cieta jauns puisis. Slimnīcā viņu ieveda ar vairākiem vaļējiem lūzumiem. Kamēr uz slimnīcu brauca asinsvadu ķirurgs, es operēju kaulus un stiprināju lūzumus. Kad ieradās ķirurgs, operācija jau bija ilgusi 7 stundas. Kopā ar viņu operējām asinsvadus un pulksten 5 no rīta operāciju beidzām.
Aizgāju uz brīdi nosnausties, bet pēc pāris stundām puisis mira. Šādi gadījumi ārstus ietekmē ļoti spēcīgi, un, lai kā to dažkārt arī apgalvotu, līdz galam no sava pacienta distancēties nespēj neviens. Mediķi arī izvairās ārstēt savus tuviniekus. Piemēram, ja ķirurgam jāoperē, tad griezums ir jāveic pietiekams. Tuvinieka gadījumā pa galvu sāks maisīties visādas domas, kā rezultātā ķirurgs var visu izdarīt tikai sliktāk.
– Madonas slimnīcas gadījumā redzam, ka uz vietas ir gan materiāltehniskā bāze, gan cilvēkresurss, gan praktiskās iemaņas, lai bez problēmām ārstētu lielu skaitu traumu pacientu, taču valsts, nepiešķirot pietiekamus līdzekļus plānveida pacientu ārstēšanai, tam visam uzliek ķepu.
– Jūs pats redzat, kas šobrīd Latvijā notiek ar medicīnas aprūpi. No rīta tiek pateikta viena lieta, bet pēcpusdienā jau tiek teikts kaut kas pavisam cits. Lai kādi nāktu ministri, tie, kas stāv aiz viņu mugurām – administratīvais korpuss, – nemainās, kas ministrus tad arī bīda un rausta kā marionetes. Daudz ko izšķir tas, cik spēcīgs ir pats ministrs un vai viņš spēj pretoties ministrijas ierēdņiem. Protams, ka mūs visus biedē medicīnā notiekošais, taču jāsaprot, ka lielākie cietēji ir paši iedzīvotāji. Pērn mēs bijām 4. vietā protezēto slimnieku skaita ziņā. Absolūti lielākā daļa no šīm operācijām bija maksas vai tā saucamās 50% protezēšanas, ko veica pacientiem, kuri jau kādu laiku ir bijuši rindā. Tikai ļoti nelielai daļai pēc tam, kad to ir izvērtējis un atļāvis endoprotezēšanas konsīlijs, veicam operāciju par valsts līdzekļiem. Finansējuma apjoms ir nepietiekams, un rindā uz Madonas slimnīcu stāv vēl 600 cilvēku no visas Latvijas.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 08.01.2011.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
OĻĢERTA SKUJAS foto