"Stars" jau rakstīja, ka Rīgas pils Ziemassvētku egles iedegšanā kopā ar Valdi Zatleru un viņa kundzi Lilitu Zatleri piedalījās praulēniešu GUNTRAS un GUNTARA KALNIŅU ģimene, kurā aug četras meitas – Ginta, Sinda, Karīna un Unda. Tētis Guntars ir SIA "GK dumper" valdes loceklis, šis uzņēmums piedāvā speciālās tehnikas pakalpojumus, un intervijas laikā viņš strādāja Liepājas pusē, tāpēc sarunā piedalījās māmiņa Guntra ar meitām. Ziemassvētku priekšvakarā aicināju Kalniņus uz sarunu par to, kam šajos laikos ir vērtība, ko cenšas iemācīt bērniem, kādas ir pārdomas, gaidot svētkus.
– Liekas, ka mūsu ģimenē nav nekā tāda īpaša, lai pievērstu tik lielu uzmanību, – tiekoties sacīja māmiņa Guntra. Vecākā meita Ginta gan papildināja, ka ģimeni raksturo saliedētība, jo vienmēr visi cenšas turēties kopā.
– Raksturojiet, lūdzu, savas meitas!
Guntra: – Vecākā meita Ginta mācās Madonas Valsts ģimnāzijas 11. klasē, Sinda – ģimnāzijas 9. klasē, Karīna – Praulienas pamatskolas 2. klasē, bet sešgadniece Unda apmeklē Praulienas pagasta PII "Pasaciņa". Mācībās viņas ir ļoti patstāvīgas. Uzticos, paļaujos uz meitām, un vienmēr viss ir izdarīts. Ļoti daudz ko deva mūzikas skola, pašdisciplīna un pienākuma apziņas veidošana. Ja mājas uzdevums ir jāveic, tad neko nevar nohaltūrēt. Visas ir muzikālas, spēlē klavieres. Karīna pamatskolai visu sagatavo pati, reti gribas, lai kāds cits vēl iesaistītos. Undai dārziņā nav mazāka slodze, jo viņa mācās eksperimentālajā 1.+ klasē, kādas ir tikai 22 Latvijā. Mazā māsa Unda ģimenē ir liela noteicēja un to arī izmanto – grib, lai daudz kas notiek pēc viņas prāta. Kādreiz apmeklēju lekcijas psiholoģijā, lai labāk izprastu bērnus, lai nepieļautu kļūdas. Tagad saprotu, ka ikdienas situācijas visu diktē pa savam. Galvenais – savaldīšanās un sapratne – jāsaprot katra rīcība.
– Kā jūs raksturotu savus vecākus?
Ginta: – Mēs viņiem varam uzticēties visās situācijās un varam stāstīt par visu.
Visas māsas esam muzikālas, jo tētis ir spēlējis tehnikuma ansamblī, spēlē ģitāru.
– Vai sapņojāt par kuplu ģimeni? Kā jūtas meitu mamma?
Guntra: – Man ir tikai viens brālis, Guntaram vēl ir dvīņubrālis, kā arī jaunāks brālis un māsa. Kad apprecējāmies, zinājām to, ka ģimenē gribam vismaz trīs bērnus. Tā, ka gaidījām māsām brāli, nav, jo katrs bērns ir svētība. Esam pieraduši, ka visapkārt ir kustība, un nevaram iedomāties citu modeli. Paaugoties meitām, jūtu, ka man ir palīgi. Gintai patīk gatavot, Sindai – cept tortes, un mums ar tēti ir prieks, ka viņas palīdz paveikt mājas soli.
– Ja nav noslēpums, kā māsas sadzīvo?
Guntra: – Cenšamies vecākās meitas nepadarīt par auklēm jaunākajām māsām, jo man pašai savulaik bija jāpieskata brālis, kam nebija bērnudārza. Priecājamies, ka mūsu meitenes vairāk ir kā draudzenes. Patlaban mājās notiek remonts, paplašinām otro stāvu, un katram nav atsevišķas istabas. Var šķist, ka tā ir ļoti grūti dzīvot, bet tas mūs ir saliedējis. Redzu jau no sejām, kad kaut kas kādam nav kārtībā. Ja noslēgtos katrs savā istabā, pat nepamanītu. Mazās māsas biežāk kontaktējas ar lielajām. Māsām biežāk iznāk sacensties par vecāku uzmanību nevis par lellēm, matu sprādzēm un kleitām.
– Pastāstiet par savām mājām!
Ginta: – Mājas patiešām ir visforšākā vieta uz pasaules. Kujas dabas parks.
Guntra: – Dzīvojam lauku mājās "Krastiņi", kas atrodas 11 km attālumā no Praulienas centra, pie Kujas upes. Skaista vieta, jo no trim pusēm mājas ieskauj mežs, no ceturtās – upe. Tā ir pilnīgi sava pasaule. Zemes mums nav daudz – tikai mazdārziņam un puķēm. Mums ir mīluļi – suns un kaķis. Apkārt ir bioloģiskās pļavas ar dažādiem augiem, un tas arī pamudināja Gintu uz mācību firmas dibināšanu, kura vāc ārstniecības augus.
Ginta: – Tas man ir kā hobijs, jo, kad biju maza, pa pļavām vien staigāju. SMF ideju īstenojām kopā ar draudzeni. Komplimentus un uzslavas saņemam par ieguldīto darbu dabas zālīšu savākšanā un sagatavošanā.
– Kas, dzīvojot laukos, ir lielākā priekšrocība, un kas varbūt ir ne tik viegli kā pilsētniekiem?
Guntra: – Patīk daba, neskartā vide. Vismaz mēs ar vīru lielpilsētas burzmā nekad negribētu dzīvot.
Grūtākais ir attālumu pārvarēšana, jo katru rītu vedu bērnus uz skolu, vecākās meitas – no Praulienas lauku mājām uz ģimnāziju Madonā un atpakaļ uz mājām. Ja stundas sākas pulksten 8.10 rītā, tad jāceļas ir 6.30-7, lai paspētu sapīt mazajām bizes, saposties un nekavētu stundas.
Ginta: – Mammai jau pienākumu visvairāk.
Guntra: – Laikam jau ir taisnība – jo vairāk darba, jo vairāk arī paspēj. Arī meitenēm ir iegājies tā, ka viņas mierā nevar nosēdēt, atrod, kur iesaistīties.
– Kā veidojat ģimenes budžetu, kā to sadalāt visu vajadzībām?
Guntra: – Esmu grāmatvede, daudz rēķinu. Viss ir savā uzņēmumā jānopelna, bet, paldies Dievam, darbs ir bijis visu laiku, jo SIA "GK dumper" ir iegādāta laba tehnika, piedāvājam tās iznomāšanu ceļu būves firmām, ir arī citi pakalpojumi.
Par tehniku gan vēl ir jānokārto līzinga saistības, tāpēc no tā, ko nopelnām, vispirms tiek nokārtotas attiecības ar banku un valsti, un ģimene var rīkoties ar to, kas paliek. Rēķināmies ar visu vajadzībām, saliekam prioritātes. Valsts pabalstus piekrītu mainīt pret nodokļu atvieglojumiem vecākiem, kam ir lielas ģimenes. Paldies vecvecmāmiņai Mariannai, kas visiem noada cimdus, zeķes.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 23.12.2010.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
OĻĢERTA SKUJAS foto no ģimeņu pasākuma Madonas kultūras namā