Ja kādreiz ciemojaties Barkavas pamatskolā, noteikti apmeklējiet arī novadpētniecības muzeju, kas ir izveidots, pateicoties Silvijas Zepas entuziasmam. Barkavas novadpētniecības muzejs atzīts par neparastāko un interesantāko cikla "Tu esi Latvija" konkursā "Kas pagātni pētī, tas nākotni svētī".
Tiekoties ar Silviju Zepu, var sajust, ka Barkavas novadpētniecības muzeja vadītāja ir cilvēks, kas par katru eksponātu ir lietas kursā. Kā nekā viņa ir šī muzeja dvēsele un, kā saka barkavieši, ja ne Silvijas pūļu un vairāk nekā 20 gadu darba, tāda muzeja nebūtu. Mūsu saruna ar SILVIJU ZEPU ir tikai daļa no visa tā, ko Ziemassvētku gaidīšanas noskaņās pārrunājām.
– Iepazīstiniet ar savu lolojumu – Barkavas novadpētniecības muzeju!
– Te ir redzams, kā Barkavas pusē dzīvoja pagājušā gadsimta 30. gados, priekšmeti, kas saglabājušies līdz kara laikam. Viss ir savākts no mājām, šķūnīšiem, istabaugšām. Barkavā ir tāda īpatnība, ka laukos vairs veco māju tikpat kā nav, un ‘'krāmi" ir zemē aprakti, vecās mantas sadedzinātas. Par katru priekšmetu, kas ir muzejā, varu izstāstīt visu vēsturi. Lūk, par barkavietes izšūtu tautastērpa vainadziņu – to ieraudzīju pie kaimiņienes, nomestu plītspriekšā sadedzināšanai, pacēlu, nu nemaz jau kodes to nav apēdušas. Arī tautastērpa brunčus tautas daiļamata meistare speciāli noauda muzejam. Dzija ir krāsota dabiskajās augu krāsvielās. Barkavas pamatskolā, kur tagad atrodas novadpētniecības muzejs, bija viena liela telpa, kādreizējā darbmācības klase. Tagad te ir iekārtota simboliska Barkavas senās mājas istaba un pagalms. Sienas gleznojumi ir aizklājuši lielo logu. Skices uztaisīja Rīgā dzīvojošā māksliniece, grafiķe Elza Stalīdzāne, bet pēc tām gleznojumu – Barkavas pamatskolas absolvente Ruta Čepule, kas beigusi mākslas skolu.
– Ko tas jums ir prasījis, lai taptu Barkavas novadpētniecības muzejs tāds, kāds tas ir tagad?
– Līdz ar novadpētniecības muzeju man ir gan prieks, ka manas idejas dzīvo, gan sirmi mati un asaru spainis pieraudāts. Nevaru saprast, kas mani dīdīja to visu aizsākt. Laikam jau tas, ka ar saknēm esmu barkaviete, man visas mājas un visi cilvēki ir zināmi, un gribējās, lai nekas neaiziet nebūtībā. Barkaviešus meklēju pa visu pasauli, arī ārzemēs. Muzejam materiāli sāka krāties līdz ar Atmodu – 1989. gadu. Viss sākās ar latgaliešu biedrību, kas pārtapa par latgaliešu teātri, – 10 gadu kopā ar skolotāju Janīnu Liepiņu meklējām Barkavas amatierteātrim lugas, iestudējām izrādes. Nolēmām – kas gan cits, ja ne mēs paši saglabāsim savu kultūras mantojumu. Līdz ar dekorācijām izrādēm saradās dažādi priekšmeti – piemēram, sviesta kuļmuca, bija vajadzīgs galds, soliņš u. c. Pamazām daudz kas tika sanests. Kad priekšmetu un materiālu sakrājās tik daudz, ka mājās vairs vietas nebija, gāju uz pagastu runāt, kur to visu savietot. Man teica, ka iedošot telpu, lai ejot un kraujot kaudzē. Kas gan ir kaudze? Meklēju citu variantu – celt guļbūvi, jau materiāli bija sarunāti, beigās – nē, ugunsdrošība neatļauj. Tad arī palikām pie tā, ka muzeja – simboliskas Barkavas lauku sētas – sienas būs butaforija, un pie tām ir strādājis mākslinieks Jānis Justs no Tiltagala. Lauku māju krāsni, kas tapusi pēc fotogrāfijas, ir "mūrējis" skolas direktors Normunds Dzelme. Katra nagliņa, skrūvīte un katrs priekšmets ir atradis savu vietu, protams, ar lielām pūlēm. Savukārt materiālu vākšana un dziļāka novadnieku gaitu izpēte sākās ar interesi par latgaļu dzejnieku Jezupu Cakulu, kas dzīvojis Barkavas pagastā, jo par viņu uzzināju, kārtojot savas mātes mantas. Interesējos par izsūtīto barkaviešu likteņiem, tā pamazām vien materiāli sāka krāties. No manas ģimenes lietām muzejā var aplūkot gultas iekārtojumu – palagus, gultas drēbes ir izšuvusi mana mamma, viņas māsa.
– Ir dzirdēts, ka muzeja dēļ ir nācies lauzties gan aizvērtās durvīs, gan arī meklēt ziedojumus.
– Tā ir, tomēr man ir palīdzējuši daudz labu cilvēku, atnesuši senus priekšmetus un lietas, snieguši atbalstu. Broņislavs Ikaunieks Madonas muzejam testamentā norakstīja visu savu mantu. No tās daļa izstādīta arī mūsu muzejā. 90. gados no Amerikas bija atbraucis Guntis Brūns, viņa tēvs kādreizējā lauksaimniecības skolā strādāja par pārzini. Viņš atbrauca tad, kad vēl visi materiāli atradās kaudzē, un sacīja: "Silvij, ja reiz tu ņemies, es tev palīdzēšu!" Atsūtīja man 1000 dolāru ziedojumu, ko samainīju, un bija, ko samaksāt māksliniekiem. Pagastam tādu līdzekļu nebija, turklāt vēl dzirdēju kritiku "Vecam mundierim nav vajadzīgas spožas pogas". Bija iebildes arī pret to, ka muzejs atradīsies skolā, un paldies Barkavas pamatskolai, ka muzejam tomēr ir vieta tās paspārnē. Kopā ar vēstures skolotāju Janīnu Liepiņu esam arī rakstījušas projektus, lai piesaistītu līdzekļus, bet tie diemžēl tika noraidīti. Muzeja tapšanā ir ieguldīts ne mazums līdzekļu, arī manu personīgo. Pensijas dienās esmu arī sēdējusi pie pasta un pagastmājas, vācot ziedojumus, un man ir bieza mape ar pierakstiem, cik katrs ir ziedojis, kur nauda ir izlietota.
– Rezultāts ir bijis pūļu vērts, un tagad taču jūt, ka ir arī interese par muzeju?
– Ceru, ka ar gadiem šī interese radīsies arvien lielāka, arī jauniešiem, jo sapratīs, kas ir vērtība. Mazāko klašu skolēniem jau tagad ir, par ko brīnīties, viņi mēdz iegriezties starpbrīžos, uzkavēties. Muzejā notiek audzināšanas stundas, Latvijas vēstures stundas. Te skolēni iepazīstas ar senajiem sadzīves priekšmetiem. Reiz, kad sākām runāt par maizes cepšanu, sviesta kulšanu, nepamanījām, kā stunda pagāja – visiem bija interesanti. Skolēni, rakstot pētnieciskos darbus, nāk un prasa, vai nav kādu materiālu vai fotogrāfiju. Skolas jubilejā absolventi pierakstīja pilnu atsauksmju grāmatu. Ar muzeju iepazinušies arī Madonas muzejnieki, pie šī galda ir sēdējis Indulis Zvirgzdiņš.
Ļoti daudz ir savākts fotogrāfiju, jo pētu dzimtas, barkaviešu gaitas. Guntis Brūns viens ir atvedis ap 150 fotogrāfiju. Fotogrāfijas kārtoju pa mapēm, pa tēmām, nezinu, kad to pabeigšu, jo jāveido ir sistēma. Savus krājumus glabāju skapjos. Esmu sameklējusi materiālus no pirmās tautas skaitīšanas Latgalē 1897. gadā. Man ar sēdēšanu arhīvā ir problēmas – aizbraukt un atbraukt no Rīgas vien ir problēma, bet esmu braukusi un materiālus meklējusi. Viss, kas savākts, ir ar roku rakstīts. Esmu tikusi pie vērtīgiem materiālu izrakstiem, vēstulēm, avīžrakstu izgriezumiem. Tā jau man ir kā slimība – ja dzirdu, ka kāds cilvēks ir bijis saistīts ar Barkavu, rodas interese uzzināt ko vairāk. Zinu vēl otru tādu fanātisku novadpētnieci Murmastienes pagastā – Valēriju Solzemnieci, kas arī ir ieguldījusi muzejā mūža darbu.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 18.12.2010.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
OĻĢERTA SKUJAS foto