Kā pirmoreiz Saeimā ievēlēta deputāte biju pārliecināta, ka politikā, tāpat kā dzīvē, daudz nozīmē „vīrs un vārds”, „solīts — izpildīts” princips, un likās — „trekno gadu” politika ar skaļām frāzēm un aizkulišu darījumiem ir bankrotējusi un tiks aizslaucīta mēslainē, it īpaši klausoties koalīcijas „lielā brāļa” „Vienotības” dedzīgajos apliecinājumos.
Pirms vēlēšanām ar solījumiem neskopojās, taču nu grūtu sirdi nākas paaugstināt PVN likmi, dubultot nekustamā īpašuma nodokli, aizskart sociālās programmas, kas neatbilst tam, ko teica vēlētājiem. Piekrītu — no iepriekšējām valdībām saņemts smags mantojums, sāpīgi „situsi” krīze, un kopumā Dombrovska valdība virzās pa izlīdzinošu „laipu virs bezdibeņa”. Bet ir arī taisnība, ka dažkārt vienu otru ZZS deputātu pārņem šīs koalīcijas „mazā brāļa” izjūta, ka ar mums diez ko nemēdz rēķināties, taču jaunajiem deputātiem grūti piekrist būt par balsošanas mašīnu, kas paceļ roku, nobalso un visu plūsmā pieņem.
Budžeta projektā ir lietas, par kurām nevar atkāpties — tā spriežam ar kolēģiem Andri Bērziņu no Līgatnes puses un līvānieti Jāni Klaužu, jo tā esam ieklausījušies vēlētājos, un kopīgi uzskatām, ka šāda lieta numur viens ir paredzētais 4 miljonu ietaupījums, ja „reorganizētu un pārprofilētu”, praktiski likvidētu deviņas no vienpadsmit lokālajām daudzprofilu slimnīcām. Sniegšu piemēru par Madonas slimnīcu no mana Vidzemes vēlēšanu apgabala. Šogad stacionārā tā uzņēma 6300 pacientu, ēkas ir sakārtotas, iekārtas — lieliska līmeņa, slimnīcai nav ne parādu, ne kredītu, bet specializējas traumatoloģijā un endoprotezēšanā. Valsts finansējusi 3000 slimnieku apkalpošanu, pārējiem ārstēšanās segta ar pašu Madonas mediķu nopelnīto. Kādas „baltas” dienas slimnīcai paredzējuši administratori Rīgā? Nākamgad to varētu pārveidot par dienas aprūpes centru, būs jāatlaiž 100 pieredzējušu mediķu, jo viņu kvalifikācija ir augstāka, lai darbotos tikai aprūpē. Pacientus — lauciniekus, vecus cilvēkus — vedīs uz Valmieru 100 km attālumā no Madonas gan ārstēties, gan sniegt pirmo palīdzību. Bet, piemēram, Ošupes pagasts ir 150 km tālu no Valmieras — no turienes pie vietējā pensionāra steigsies neatliekamās palīdzības vajadzībā, tur aizvedīs pie dakteriem, bet, kad slimnieks būs vesels, tad uz Ošupi lai pats kuļas pa kupenām atpakaļ. Nesaprotu, kur šeit rodas ieguvums, kur — ietaupījums? Šāda reforma praktiski sagraus attīstītu un palīdzēt spējīgu mazo slimnīcu tīklu!
Otrs „pret”, manuprāt, ir par 50 santīmiem (vai pat lata) ņemšanu no to cilvēku maciņiem, kuri saņems kompensējamo medikamentu receptes. Uzņēmējs, kurš pelna 5 tūkstošus, par zālēm atļausies tērēt 500 latu, bet lielākoties medikamenti jāpērk mazturīgajiem un pensionāriem, kam mēnesī jāiztiek ar 100 latiņiem, un tad arī vienlatnieks ir liela nauda. Vai budžets tiešām neiztiks bez vecīšu santīmiem? Vai tiešām viņiem jāliek maksāt par receptēm?
Trešais „nē” ir tam, ka ar 1. jūliju grasās ņemt nost 8 latu pabalstu mūsu bērniem, kuri dzimstot par maz. Šobrīd to piešķir 360 000 bērnu, bet turpmāk lati pienāktos tikai maznodrošinātajiem, kuru ienākumi mēnesī ir zem 120 latu sliekšņa, tie būs 60 000 mazo pilsoņu. Atvainojiet, pasaulē tā bērnus nedala! Šis slieksnis jau tā ir ļoti zems — tikpat grūti klājas vecākiem, kas pelna nedaudz virs 120 latiem.
Lūdzu vēlētājus uzskatīt šo par deputātes atskaiti pēc pirmā mēneša, kopš viņi mani pieņēma darbā. ZZS frakcijā nav viengabalaina uzskata par nosauktajām trim lietām, taču ir kaujinieciski noskaņotie, kuri piektdien iesniedza attiecīgus priekšlikumus un līdz galam stāvēs par tiem. Neizslēdzu, ka nebalsosim „par” budžetu, ja priekšlikumus neņems vērā. Nāciet arī jūs, cienījamie vēlētāji, kurus skar šīs problēmas, talkā! Saeimā ir deputāti, kas ievēlēti no jūsu pagastiem un pilsētām. Katram no viņiem ir kaimiņi, vecāki un skolasbiedri. Uzrunājiet un pārlieciniet viņus! Noticēsim, ka iestājušies laiki, kad cilvēkos sāk ieklausīties.
Autore: IVETA GRIGULE (ZZS),
10. Saeimas deputāte