Šajās dienās Somijā notiekošajā pasaules florbola čempionātā norisinās izšķirošie notikumi, un rīt tiks noskaidroti arī medaļnieki. Latvijas izlase florbola čempionātos ir stabils dalībnieks, un, kaut arī līdz šim par medaļām pacīnīties nav izdevies, vieta labāko sešniekā nav retums. Arī mums ir vērts pievērst uzmanību Latvijas izlases spēlēm, jo varam just līdzi ne tikai savai valstsvienībai, bet arī mūsu novada spēlētājiem. Uzbrucēja Ivo Preisa vārdu redzēt izlases sastāvā esam jau raduši, taču šogad nopietnu pieteikumu uz spēlēšanu tajā ir izdarījis arī vārtsargs VALĒRIJS BODNIEKS, kas iepriekšējā sezonā Latvijas virslīgas klubam „RTU/Inspecta" palīdzēja izcīnīt zeltu, bet nu jau pāris mēnešu kā vienīgais vārtu vīrs no Latvijas spēlē Somijas Elites līgā, klubā „FBT Pori". Piedāvājam jūsu uzmanībai interviju ar viņu.
– Kā īstenam madonietim pienākas, manas saknes meklējamas tepat Madonā, jo esmu dzimis Madonas slimnīcā – tagad jau šķiet – tālajā 1983. gada 19. novembrī – tieši pēc valsts svētkiem. Manā dzimšanas dienā vecākiem Andrim un Jeļenai bija dubultsvētki, jo ar brāli Valdi esam dvīņi. Es gan skaitos jaunākais no mums abiem. Mūsu ģimenē ir arī māsa Andžela un jaunākais brālis Vitālijs. Jautrības ģimenē lielā bērnu skaita dēļ nekad netrūkst.
Bērnību un pusaudža gadus aizvadīju, dzīvojot Madonā un izbaudot tās klusumu, kas raksturīgs daudzām mazpilsētām. Bieži uzturējos arī vecvecāku lauku mājās „Palsēni". Skolas gaitas uzsāku Madonas pilsētas 1. vidusskolā, bet tās turpinājās Madonas pilsētas 2. vidusskolā. To absolvējis, pārcēlos uz galvaspilsētu Rīgu, kur Latvijas Policijas akadēmijā sākotnēji ieguvu koledžas izglītību policijas darba specifikā un vēlāk pabeidzu bakalaura studijas, iegūstot jurista kvalifikāciju. Pašlaik studēju Latvijas Universitātē ar mērķi iegūt maģistra grādu tiesību zinātnē. Esmu arī kādu laiku studējis Lietuvā, Mikolo Romerio universitātē. Protams, arī darba gaitas ir atbilstošas iegūtās izglītības specifikai, jo esmu strādājis policijā un valsts drošības iestādēs. Pamatu darba gaitām pēc koledžas pabeigšanas ielika madonietis, tobrīd Madonas policijas iecirkņa priekšnieks Jānis Gļauda, kam esmu ļoti pateicīgs tieši par sākumu. Bet svarīgākais iemesls rūdījumam un apņēmībai laikam meklējams cīņassparā, kas iegūts sportojot.
– Pastāsti par savām gaitām sportā. Kas tevi pamudināja ar to nodarboties un ļāva nonākt līdz tik neierastam sporta veidam kā florbols, pie tam spēlēt vārtsarga pozīcijā?
– Pamats sportista gaitām jāmeklē skolas laikā, kur sporta nodarbībās tika ieaudzināta mīlestība pret aktīvu un azartisku dzīvesveidu. Jā, pašreiz aktīvi spēlēju florbolu, bet, lai cik dīvaini liktos, pirmais sporta veids, ar ko nodarbojos diezgan nopietnā līmenī, bija distanču slēpošana. Florbola gaitas uzsāku 2002. gadā pēc skolasbiedru uzaicinājuma uzspēlēt jaunu sporta veidu – florbolu. Viņiem vajadzēja vārtsargu spēlē pret Madonas pilsētas ģimnāzijas komandu. Piekritu uzspēlēt, bet pēc spēles Egils Ziņģītis, ko es uzskatu par Madonas sporta patriotu un arī florbola aizsācēju Madonā, uzaicināja mani uz treniņiem un vēlāk arī spēlēt ģimnāzijas komandā. Tā paralēli slēpošanai vakaros spēlēju florbolu un pārstāvēju Madonas komandu Latvijas čempionāta 1. līgā. Ja nebūtu skolotāja Ziņģīša, kas mani un daudzus citus pievērsa florbolam, visticamāk, ar šo sporta veidu nekad nebūtu aizrāvies, un par to esmu viņam ļoti pateicīgs.
– Kā veidojās tālākās gaitas florbolā?
– Aktīvās sporta gaitas, tai skaitā florbola spēlēšanu, pārtraucu, pārceļoties uz Rīgu, kur pamatuzmanība tika pievērsta studijām. Pilnīgi no spēlēšanas tomēr neatteicos, jo atslodzei pāris reižu pusgadā apmeklēju florbola treniņus Madonā. Aktīvāk sāku ar to nodarboties 2006. gadā pēc madoniešu uzaicinājuma spēlēt Rēzeknes florbola klubā „Blāzma", kur aizvadīju divas sezonas. Spēlējot „Blāzmā", tiku iekļauts Latvijas izlasē, kas piedalījās četru nāciju turnīrā Brno, kur guvu pirmo iespaidu par florbola līmeni citur pasaulē. Pēc spēlēšanas Latgales otrajā lielākajā pilsētā Rēzeknē 2008. gadā pārcēlos uz Rīgas klubu „RTU/Inspecta". Rīgas kluba sastāvā tika aizvadītas divas pilnas sezonas, un to laikā aizstāvēju Latvijas studentu godu studentu florbola pasaules čempionātā Somijā un palīdzēju rīdziniekiem iegūt arī 2010. gada Latvijas čempionu titulu florbolā, finālspēļu sērijā pārspējot Cēsu komandu „Lekrings". Tieši pateicoties labam sniegumam Latvijas čempionāta finālspēlēs, ko apmeklēja arī Latvijas florbola izlases treneri Iro Parviainens un Kristians Bjorkstens, vasarā saņēmu uzaicinājumu atrādīties Somijas florbola klubam „FBT Pori", un pēc tam es tiku uzaicināts uz Somiju spēlēt florbolu, pārstāvēt minēto komandu. Tai pašā laikā tiku uzaicināts uz Latvijas florbola izlases treniņnometnēm, kā arī pārstāvēju Latviju draudzības spēlēs ar Igaunijas florbola izlasi, kur tika gūta pārliecinoša uzvara. Uz šā gada pasaules čempionātu esmu iekļauts Latvijas florbola izlases rezervistu sarakstā.
– Sniedz ieskatu par florbola līmeni Somijā. Vai to var salīdzināt ar to, kas ir Latvijā, un kā pašam ir izdevies iejusties jaunajā vidē?
– Spēlējot Somijā, divu mēnešu laikā esmu aizvadījis vienu spēli pret komandu „Olilers", kurā tika piedzīvots zaudējums 8 : 13. Florbola kā sporta veida līmenis gan Rīgas sadraudzības pilsētā Pori, kur esmu apmeties uz dzīvi, gan Somijā kopumā ir ļoti augstā līmenī, kā nekā somi ir pašreizējie pasaules čempioni, 2008. gadā finālā pārspējot zviedrus. Pamatlietas treniņprocesā lielos vilcienos ir identiskas, taču atšķiras pat lēno somu ātrums jebkuras darbības izpildē laukumā. Iemesls tam meklējams plašajā spēlētāju izvēlē, jo Somijā ir 45 480 licencētu spēlētāju, bet Latvijā – 2013. Runājot par florbola popularitāti Somijā, to droši var salīdzināt ar hokeja popularitāti Kanādā.
Pašam, ierodoties Somijā, bija nepieciešams zināms laiks aklimatizācijai, jo tā tomēr ir cita valsts, ar citu kultūru, bet pakāpeniski visas lietas tiek atrisinātas un pie daudz kā laika gaitā pierod. Ikdienā komunicēju angļu valodā.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 11.12.2010.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
RITVARA RAITA foto (sportacentrs.com)