Deju skolotājs un horeogrāfs JĀNIS ŠĶĒLE novembra svētku laiku aizvada, ne tikai domājot par Latvijas valsti un tās vēsturi, bet arī apcerot un organizējot deju koncertu, kas Cesvaines vidusskolā notiks nākamsestdien. Daudzi viņa dejotāji, kas turpina dejot Rīgas kolektīvos, šonedēļ tika iesaistīti vērienīgajā un mītiskajā dejas izrādē „No zobena saule lēca", kas krāšņas emocijas skatītājiem atnesa Rīgā, Ķīpsalas hallē.
Sarunā ar laikrakstu „Stars" vispirms Jānim jautāju, kādi akcenti tiks likti deju koncertam Cesvainē.
– Dancotāji vienmēr mani mudinājuši uz apaļu jubileju atcerēšanos, un, tā kā strādāju arī ar vecāka gadagājuma cilvēkiem, viņi tos gadus piefiksē jo īpaši, – neslēpa Jānis Šķēle. – Aizvadītajā vasarā tūlīt pēc Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem savas dzīves 55. gadskārtu netiku atzīmējis, nu aprit 33 gadi, kopš dejotāji mani atpazīst pēc vārda „Šķemba". Tā dzīvē notiek, ka savējos pašdarbnieki bieži zina ne tik daudz pēc pasē rakstītā vārda, kā drīzāk pēc iesaukas. Un, ja dzirdu uzrunu „Šķemba", par to esmu tikai priecīgs – tas nozīmē, ka mani uzrunājis savējais.
Ja atskatos atpakaļ, iesauka radās tālajā 1977. gadā, kad kopā ar Tautas deju ansambļa „Cesvaine" dejotājiem un pārstāvjiem no Tautas deju ansambļa „Vidzeme" braucām uz toreizējo Ļeņingradu. Tika skandēti dziesmas vārdi „Jo dziedam jau tādēļ, ka galvā man šķemba, un tādēļ, ka taisnības nav". Tolaik aktuāli bija cīnīties par taisnību, un manā gadījumā ar iesauku tika pamatots, ka tam, kam galvā ir šķemba, ir arī attaisnojums par visu runāt atklāti.
Nav noslēpums, ka Padomju Savienībā bija ļoti jāuzmanās, komunicējot ar citiem cilvēkiem. Jaunības laiks bija skaists, tikai, pasarg Dievs, palaist mēli. To ļoti labi zināju jau no 7. klases, jo mūs uzraudzīja drošības komiteja, šie cilvēki sekoja visur un vienmēr.
– Kā gan tas izpaudās?
– Neesmu represēts, bet cietis esmu ļoti daudz. Kaut vai, saņemot vidusskolas atestātu, ko tad, kad dokumentu iesniedzu augstskolā, pēc pāris dienām saņēmu atpakaļ. Ar piebildi – tagad augstskolā netiksi, pēc armijas – laipni gaidīti…
– Paskaidro, lūdzu, sīkāk, kāpēc tā?
– Divos priekšmetos – krievu valodā un literatūrā – man atestātā bija ievilktas svītriņas. Tas, protams, neatbilda būtībai, jo armijas laikā, kad krievu puiši rakstīja vēstules meitenēm, labot kļūdas šajos tekstos viņi lūdza mani. Pēc toreizējās 5 ballu sistēmas Piemaskavas puišu atestātā dzimtajā valodā bija atzīme „4", man krievu valodā bija ievilkta svītriņa, bet gramatiku zināju labāk par viņiem.
Šo netaisnību skaidroju ar tābrīža sistēmu – tādā veidā mūs mēģināja lauzt. Esmu dzimis lubānietis, un tas vien izsaka daudz. Cilvēki cieta dažādi, arī smagāk, jo brīvdomāšana tolaik netika pieļauta.
– Tas nozīmē, ka dejotāja statusā Jāni Šķēli uz ārzemēm arī nelaida?
– Uz ārzemēm tiku, jo deju kolektīva vadītājai Dzidrai Rubenei un viņas vārdam tolaik bija svars – par mani viņa galvoja, un tas bija noteicošais.
– Vai svētku pasākumam 27. novembrī būs vēl kāds blakusiemesls?
– Koncerts, kas nākamsestdien sāksies pulksten 15 un notiks Cesvaines vidusskolā, būs veltīts maniem dejotājiem. Cesvaines vidusskolas deju kolektīvs „Sprīdītis" šogad atzīmē 20 pastāvēšanas gadus. Bez tam šogad aprit 40 gadu, kopš tika izcīnīts Tautas deju ansambļa „Cesvaine" nosaukums.
Ja atskatos atpakaļ, darboties Cesvaines vidusskolā ar dažādu paaudžu skolēniem bija absolūta pašiniciatīva. Šis darbs nesis arī augļus – 1995. gada finālskates vietā Rīgā notika jaunrades deju uzvedumu konkurss, un tajā „Sprīdīša" 3.- 4. klašu sastāvs ar „Cesvaines dančiem" ieguva labāko vērtējumu ne tikai savā grupā, bet arī absolūtajā vērtējumā.
Ja runājam par TDA „Cesvaine", Tautas deju ansambļa nosaukumu kolektīvs izcīnīja kopā ar vadītāju Dzidru Rubeni. Es sastāvam pieslēdzos pēc armijas – 1976. gada rudenī. TDA „Cesvaine" vadīšanu pārņēmu 1988. gada rudenī. Faktiski, par TDA „Cesvaine" māksliniecisko vadītāju tiku iecelts ar ministrijas rīkojumu – tas bija vērtējums par sasniegto rezultātu dejošanā un mana varēšana – tas, ko ņēma vērā dejas nozares profesionāļi. Diemžēl šajos laikos visu nosaka pašvaldība, un rezultāts nereti ir līdzīgs tam, kā pēc partiju principa tiek veidota valdība.
– Savā laikā kā deju kolektīvu vadītājs saņēmi labu atalgojumu, kā ir šobrīd, kad finanses šai jomā ir trūcīgas?
– Jau daudzus gadus ar dejotājiem darbojos ne tikai Cesvaines novadā, arī Madonas novadā – Dzelzavas pagasta kultūras namā. Tur vadu dažādu paaudžu deju kolektīvus. Strādāju arī Cesvaines internātpamatskolā, jo ne tik sen ar izglītības darba vadītāja diplomu absolvēju Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolu. Līdz ar to varu vadīt nakts darbu Cesvaines internātskolā. Citi to vienkārši sauc par auklītes darbu, bet manos pienākumos ietilpst ne tikai bērnu uzraudzīšana vakaros un naktīs, ir jātiek galā arī ar daudziem citiem jautājumiem. Savulaik, kad Grašu privātajā bērnunamā darbojās skola, strādāju arī par sporta skolotāju tur, tā ka esmu pedagogs ar gana lielu stāžu.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 20.11.2010.
Autore: INESE ELSIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto