17. novembrī – mūsu valsts proklamēšanas 92. gadadienas priekšvakarā – zemkopības ministrs Jānis Dūklavs apbalvos 34 nozares pārstāvjus – lauksaimniekus, speciālistus, zinātniekus, mācībspēkus un valsts pārvaldes darbiniekus – par sasniegumiem lauksaimniecībā, meža nozarē, zivsaimniecībā un pārtikas aprites nodrošināšanā. Zemkopības ministrijas augstāko apbalvojumu – medaļu "Par centību" –
nu jau četrpadsmito gadu piešķir par nozīmīgu ieguldījumu lauksaimniecībā, kā arī par ilggadēju un godprātīgu darbu. Šogad medaļu saņem arī Cesvaines novada z/s "Sviķi" īpašnieks Zigfrīds Krieviņš. Mūsu turpmākā saruna – par agronoma darbu gan lielsaimniecības "Cesvaine" laikā, gan savā saimniecībā.
– Cik gadu tiek liktas lietā profesionālās agronoma zināšanas, kaut beidzamajos gados strādā kā lauku uzņēmējs?
– Agronoms ir universāla profesija. Kad piedalījos kursa salidojumā, uzzināju, ka ļoti maz mūsējo vairs ņemas ar lauksaimniecību. Lauksaimniecībā neiet ne viegli, ne ienesīgi, tomēr – par ko gan kursabiedri, kas ir agronomi, tik nestrādā. Tolaik studējām piecus gadus, mācījāmies sešas dienas nedēļā, vasarā bija jāstrādā praksē, arī studentu celtnieku vienībā. Tagad studējot bakalaura grādu var iegūt trijos gados. Diemžēl Lauksaimniecības universitātē vairs agronomus nesagatavo, visi mācās lauksaimniecības fakultātē.
– Atceries, kā tika izvēlēta profesija, uzsāktas studiju un darba gaitas?
– Savu apzinīgo vecumu esmu pavadījis Kraukļos, Cesvaines pusē. Mācījos Kraukļu astoņgadīgajā skolā, Cesvaines vidusskolā, pēc tam – no 1973. līdz 1978. gadam –
Jelgavā, Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Kādreiz mans sapnis bija studēt ģeogrāfiju (šo sapni piepildīja meita Līga), jo patīk ceļot. Agronomi tajos gados bija ‘'uz izķeršanu", devos apgūt šo profesiju uz Jelgavu. Studēju ar kolhoza "Miers" stipendiju, bet, tā kā "Mieru" pievienoja "Cesvainei", saņēmu lielāku stipendiju, lai tikai jaunais speciālists atgrieztos strādāt. Mani vilināja darbā arī uz Latgali, pat māju dzīvošanai piesolot. Studiju gados mitinājos kopmītnēs. Pastāv uzskats, ka tas, kas nav padzīvojis kopmītnēs, nav bijis students. Par studiju laiku man palikušas tikai labas atmiņas, un nelikās, ka laiki bija grūti, kā tagad mēdz sūkstīties. Nebijām izlutināti. Mūsu paaudzei daudz kā nebija, kas ir tagad, toties bija garantēts darbs.
– Kur ir meklējamas dzimtas saknes?
– Cik tas patīkami, cik ne, bet dokumentos esmu ierakstīts kā dzimis Krievijā (vecāku izsūtījuma laikā Sibīrijā). Vecvecākiem un vecākiem bijusi sarežģīta dzīve, kaut ko jau arī man mamma, brālis un māsa pastāstīja. Kad atgriezāmies Latvijā, biju nepilnu divu gadu vecumā. Vecvecāki un vecāki nāk no Jaungulbenes pagasta. Atceros skolas laiku, kad, bērni būdami, priecājāmies, kad atveda bulciņas, un tas mums bija liels gardums. Tā ka iepriekšējās paaudzes nav tik izlepušas kā tagadējā. Kad pārdomāju, ko pārdzīvoja mans vecaistēvs un vecmamma, tad liekas, ka tas bija grūts laiks, tomēr ar visu to viņi nodzīvoja garu mūžu.
– Kā tas, ka ģimenē abi esat agronomi, palīdz saimnieciskajos darbos?
– Ar Ritu jau studiju gados bijām pāris, bet apprecējāmies pēc augstskolas beigšanas. Aprīlī beidzām mācīties, maijā bija kāzas, bet jūnijā sākām strādāt. Ritu uz Cesvaini atvilināju no Bauskas. Viņa izglītības papildināšanā ir gājusi daudz tālāk –
izgājusi kursus grāmatvedībā, datorapmācībā. Meita Līga ir strādājusi savā profesijā vides zinībās, bet patlaban atrodas Vācijā. Atrada darbu, pateicoties vācu un krievu valodas zināšanām. Dēls Gints, kas ir apguvis uzņēmējdarbību, patlaban izmanto iespēju papildināt zināšanas kursos. Neesmu tik optimistisks, ka jaunieši, kas devušies darba meklējumos uz ārzemēm, tik drīz atgriezīsies strādāt Latvijā. Izbraukšana tikai turpinās.
– Kādas ir atmiņas, piedzīvojot zemes reformu, saimniekošanas modeļu maiņu?
– Kad sākās "perestroika", sapratu, ka vecais padomju laika modelis ilgi nevilks, nekāda kolektīvā strādāšana un ilgdzīvošana nesanāks. Taču, kā pavērās privatizācijas iespēja, visi procesi noritēja tik strauji, ka aizgāja nekontrolēti. Katrs gribēja to savu daļiņu mantas. Par pajām izpārdeva fermas, šķirnes lopus, tehniku, kas pēc laika tika noēsts, nodzerts un nolietots. Tagad pat ārzemnieki brīnās, ka bijušas tādas ēkas, kas nu stāv tukšas vai izpostītas. Skatos uz laukiem, kas atgūti īpašumā, – ir, kam ir kopti un skaisti, ir, kam aizauguši. To pašu var teikt par mežiem, par ēkām. Cilvēkiem vispirms bija jāmācās saimniekot, rēķināt, domāt, kā izdzīvot, arī kooperēties. Nē, latvieši tomēr ir vairāk tendēti būt katrs par sevi, tikai tagad atkal modē nāk kooperācija. Arī es vairāk jūtos kā kolektīva cilvēks. Šobrīd z/s "Sviķi" darbība ir saistīta ar diviem kooperatīviem – dārzeņus palīdz realizēt kooperatīvs "Mūsmāju dārzeņi", bet labību – LPKS "Latraps".
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 16.11.201.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
OĻĢERTA SKUJAS foto