Šogad maijā apritēja pirmais gads, kopš Sandra Briede ir nodibinājusi savu uzņēmumu – SIA "Valdra". Šo soli veicināja līdzdalība projektu konkursā un Hipotēku bankas piešķirtie 1000 latu par sociāli atbildīgo biznesa plānu. Viņai pieder avīžu un žurnālu kiosks Madonā, Saules un Veidenbauma ielas stūrī, kur var nopirkt preses izdevumus, kā arī citas lietas, tostarp – pašadītas zeķes gan lieliem, gan maziem, drīzumā būs arī cimdi.
Sandra Briede, piedaloties Nodarbinātības valsts aģentūras konkursos, dod iespēju SIA "Valdra" strādāt darba praksi arī diviem jauniešiem bezdarbniekiem – apgūt grāmatvedības praksi, strādāt par adītāju, bet sev palīgu – pārdevēju kioskā – atradusi, pateicoties programmai par subsidēto darbavietu radīšanu cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Apritot pirmajam darba gadam uzņēmējas statusā, aicināju Sandru Briedi uz sarunu.
– Tagad pati esi izjutusi, ko nozīmē par visu atbildēt. Kāds bija pirmais gads kā uzņēmējai?
– Kad skatos televīzijā sižetus, kur uzņēmēji runā par naudu, algām, nodokļiem, vienlaikus izdzirdu, ka kādam ministra palīgam alga ir 500 latu, tad gribas protestēt – man arī ir jānopelna, bet, samaksājot nodokļus, mēneša beigās, savelkot galus, nekādi nesanāk nopelnīt tik daudz. Ir pat tā, ka nomaksāju nodokļus un ir jādomā, kā norēķināties ar piegādātājiem un vai pēc tam paliek kāds lats algai. Protams, ir jānorēķinās ar piegādātājiem, jo citādi viņi negribēs sadarboties. 2009. gadu esmu norakstījusi "zvaigznēs", uzskatot, ka esmu sākusi strādāt šogad ar 2. janvāri. Pagājušais gads sākās ar plusa zīmi, šis gads iesākās "pa nullēm". Pirmajā darba gadā man bija arī cita rūgta mācība – meitene, kas strādāja kioskā par pārdevēju, neizturēja pārbaudi ar naudu, un biju dusmīga uz sevi, ka viņai uzticējos. Tā bija mana vaina, jo ir cilvēki, kas ir jākontrolē, ir, kam var uzticēties. Atrast uzticamus darbiniekus ir liela veiksme.
– Vai piekrīti teicienam, ka pirmajā gadā mokās, otrajā – mācās, bet trešajā – strādā?
– Pilnīgi piekrītu. Vienmēr saku tā, ka gudrais mācās no citu kļūdām, bet negudrais – no savējām. Man nākas secināt, ka esmu rīkojusies tā, ka jāmācās no savām kļūdām. Arī citi mazie uzņēmēji, ar kuriem esmu runājusi, stāsta līdzīgi, kā viņiem ir gadījies. Man ir tikai jāpiekrīt, ka laikam ir jādabū dzīves mācības, lai kļūtu gudrāki. Tāpēc arī saku, ka pirmo gadu "norakstu", sāku strādāt tikai šogad. Mazajiem uzņēmējiem nav viegli, jo viss ir jānopelna pa santīmiem vien. No 2. janvāra līdz pavasarim strādāju viena pati – tikai ar brīvu svētdienu. Negribēju ņemt strādnieci vien uz pāris mēnešiem, jo kārtoju dokumentus uz subsidētajām darbavietām. Atceroties to, kā ir invalīdiem, ka viņus nekur negrib ņemt, meklēju darbiniekus tieši starp viņiem, lai palīdzētu. Svarīgi ir arī sabalansēt darbu un brīvo laiku.
– Ja savs uzņēmums būtu jāveido šogad, vai to varētu izdarīt ar mazākiem izdevumiem?
– Naudas ziņā – noteikti, bet tas nebūtu mikrouzņēmums, ko izvēlētos veidot, jo uzskatu, ka man mazo uzņēmumu nodoklis neder. Grāmatveži to labi izprot.
– Kāds bijis lielākais gandarījums, strādājot kioskā, apkalpojot cilvēkus?
– Nesen kāds vīrietis, kas nopirka „Superbingo" loterijas biļeti, pastāstīja, ka laimējis paprāvu naudas summu. Šis ir laimīgs kiosks, jo arī pirms manis tajā ir nopirktas laimīgas biļetes. Kāds godīgs pircējs atnesa atpakaļ vienu loterijas biļeti, jo biju iedevusi par vienu vairāk, nekā samaksāts. Arī es atdodu santīmus, ja ir gadījies kļūdīties. Uzskatu, ka cilvēkam par visu svarīgāka ir labā slava.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 23.10.2010.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
OĻĢERTA SKUJAS foto