Nesen gadījās būt kāzās, kur ar skanīgo balsi kāzu viesus pārsteidza ošupiete INETA STRODE. Pat vakara vadītājs Intars Rešetins izteicās, ka Inetai īstā vieta būtu Rīgā, Operā. Taču uz lielo skatuvi Ineta Strode nemērķē – viņa ir mūzikas skolotāja. Šobrīd gan pamatdarbā ir paņemts neliels pārtraukums, taču viņa turpina vadīt vokālo ansambli „Harmonija" un pasniegt ģitāras un klavieru spēli Meirānu modernās mūzikas studijā.
– Dzimusi gan esmu Rīgā, bet visa dzīve, mani 30 gadi, ir pagājuši Ošupes pagastā. Līdz 18 gadiem dzīvoju pie vecākiem, 13 kilometru no tagadējās dzīvesvietas. Mācījos Ošupes pamatskolā, tad – Madonas ģimnāzijā, pēc tās pabeigšanas iestājos neklātienē Rīgas Pedagoģijas un psiholoģijas augstskolas Madonas filiālē, apguvu sākumskolas skolotāja profesiju un vienlaicīgi arī sāku strādāt Ošupes pamatskolā. Sākumā vadīju mazpulkus, mācīju vācu valodu un vizuālo mākslu. Studijas apmeklēju katru sestdienu, un bija jau nedaudz grūti, jo laukos autobuss tik bieži nekursē un neiet arī gar pašu māju, turklāt pēc garās darba nedēļas celties un braukt studēt uz Madonu sestdienas rītā īpaši negribējās, taču piespiedos un augstskolu veiksmīgi pabeidzu. Pa vidu tam visam vēl apprecējos, drīz arī pieteicās bērniņš. Agrāk Ošupes pagastā bija divas skolas – Ošupes un Degumnieku pamatskola. Tā kā pārcēlos dzīvot pie vīra, Degumnieku pamatskola dzīvesvietai bija tuvāk. Tur sāku mācīt mūziku, kas laikam arī ir mana sirdslieta. Citur sevi tomēr nevarētu iedomāties, kā vien mūzikas jomā, lai gan, sākot skolotājas gaitas, dzīve piespieda pasniegt citus priekšmetus – tagad laikam vairs neņemtos mācīt vācu valodu. Kā sāku darboties ar mūziku Degumniekos, tā arī tajā paliku, – par savu dzīves gājumu pastāstīja Ineta Strode.
– Samērā nesen tika izveidots arī vokālais ansamblis „Harmonija". Vai uzreiz kļuvāt par tā vadītāju?
– Neilgi pēc tam, kad piedzima otrs bērns, atkal atgriezos skolā, un pagastā tad aktīvi sāka darboties pašdarbnieki, teātris. To visu īstenībā aizsāka bērnu vecāki – tēvi spēlēja teātri, mammas, kas māk dziedāt, dziedāja, tā arī ansamblītis izveidojās. Nu ir jau 7. gads, kopš pastāv vokālais ansamblis „Harmonija". Pagastā ir mazāk to, kas spēlē kādu mūzikas instrumentu un varētu piespēlēt ansamblim pavadījumu. Esmu pabeigusi akordeona un klavieru klasi Madonas mūzikas skolas Lubānas filiālē, tāpēc kļuvu par ansambļa vadītāju. Taču man nepatīk, ka mani tā sauc. Ansambļa nosaukums jau vien liecina, ka tā dalībnieces ir sirsnīgas un vienlīdzīgas. Dziedam savam priekam – meitenes uz mēģinājumu vakarā atnāk, kad padarīti visi mājas un lauku darbi, ne tikai izdziedāties, bet arī izrunāties un izsmieties. Rudenī atrādām, kādus salātus ziemai esam sarūpējušas, viena dalībniece aizraujas ar puķu audzēšanu, tad nu varam klausīties viņas pieredzē. Tā ir radoša, nepiespiesta un brīva apvienība. Neesmu vadītāja parastajā izpratnē, kas norādītu, piemēram, kur katrai dziedātājai jāstāv. Viss notiek kopā – veidojam balsis, izvēlamies repertuāru, es atšķiros vien ar to, ka piespēlēju pavadījumu. Paldies vīram, kas saprot manu biežo braukāšanu apkārt ar koncertiem, jo tad mana daļa mājas darbu jāuzņemas viņam.
– Vai dziedātprasme parādījās jau bērnībā? Kā savu talantu mūzikā esi attīstījusi?
– Mamma stāstīja, ka reiz, kad ciemos bija sabraukuši radi un visi jau bija devušies pie miera, es, gultā guļot, laidusi vaļā visu šlāgerdziesmu repertuāru – cik nu kurai dziesmai rindiņas vai pantiņus zināju. Vectēva brālis noteicis, ka dienās meitene būšot dziedātāja. Neteikšu, ka bērnībā būtu dziedājusi izteikti skaisti vai pareizi, arī tagad par sevi tā neuzskatu, tomēr – laikam jau visi solo nedzied. Ar to vienīgi varbūt atšķiros. Speciālas nodarbības dziedāšanā neesmu daudz apmeklējusi. Mūzikas skolā bija posms, kad teicu – negribu, neiešu, bet paldies vecākiem, ka man neļāva palaisties un tajā brīdī izdarīja pareizo spiedienu. Jo tagad nevaru iedomāties, kas es būtu bez mūzikas – ja man nebūtu muzikālās izglītības.
– Ne visi skolēni ir sajūsmā par mūzikas apgūšanu skolā. Cik grūti vai viegli ir to pasniegt?
– Šobrīd mūzikas teorija ir diezgan grūta, bērni parasti vairāk grib dziedāt, bet jāseko tomēr mācību programmai. Nesaku to lielīšanās pēc, bet šķiet, ka ir izdevies atrast veidu, kā bērnus ieinteresēt mūzikā, nemaļot tikai sausu teoriju vai to pilnīgi atmetot malā. Stundās gan dziedam, gan mācāmies. Visvairāk priecē, ka tik daudz puišu dzied, attīsta savas balsis. Ar dažiem esam braukuši arī uz „Aiviekstes lakstīgalām", „Jaunajām zvaigznēm". Bērni dzied visos skolas pasākumos vai nu solo, duetos vai ansamblīšos. Meirānos ir izveidojusies arī modernā mūzikas studija, kur mācu ģitāras un klavieru spēli. Pašai ģitārspēle vēl nav apgūta tik augstā līmenī, bet mācos kopā ar bērniem. Jebkuras mācības ir process, kurā var tikai pilnveidoties. Ģitāru spēlēt man iepriekš nedaudz bija pamācījis vīra brālēns. Uz studiju nāk bērni, kas tiešām ir ieinteresēti mūzikas instrumentu spēles apguvē, tāpēc ir prieks strādāt, kaut gan sākumā nedaudz baidījos un domāju, ka ies grūtāk. Tuvojas valsts svētki, tāpēc gatavojam atbilstošu repertuāru. Ikdienā spēlējam latviešu mūzikas zināmākos hitus, jo arī mani pašu latviešu mūzika uzrunā visvairāk.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 16.10.2010.
Autore: LAURA VOITIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto