– BodyART ir pazīstams Latvijā tikai gadu, esmu viena no laimīgajām bodyART instruktorēm, kam ir tiesības to popularizēt, – tā saka fitnesa trenere LELDE ŠĪRE. Viņa nemaz nav izbrīnīta, kad izrādu savu nekompetenci un bodyART saistu ar ķermeņa apgleznošanu. Protams, ka tā ir spēja izmainīt savu attieksmi pret ķermeni, līdz ar to savu izskatu, mainot dzīvesveidu no mazkustīgā uz aktīvo un kustīgo. Pamazām nokļūt arī līdz dzīves vērtību revīzijai. Aicināju bijušo madonieti Leldi Šīri pastāstīt par savām fitnesa treneres gaitām.
– Kā kļuvi par fitnesa treneri, vai tas bija tavs mērķis?
– Pēc Madonas ģimnāzijas beigšanas aizbraucu studēt uz Rīgu, ieguvu diplomu ekonomista specialitātē un uzreiz iestājos RSU Rehabilitācijas fakultātē, vēloties kļūt par veselības sporta (fitnesa) treneri. Interesanti, ka būt par treneri nekad nav bijis mans sapnis. Bērnībā gan ir paticis organizēt un rīkot dažādus pasākumus. Taču dzīve piespēlē īstajā laikā un vietā tieši to, kas vēlāk var kļūt par sirdslietu, dzīves baudījumu.
Par trenera profesiju man jāpateicas savam pirmajam body bike trenerim, triatlonistam Romānam Melderim. Viņa iespaidā izlēmu, ka vēlos apmeklēt sporta klubu ne tikai kā kliente, bet gan kā darbiniece. Iestājos augstskolā, tajā laikā Rīgā tika atvērts jauns sporta klubs, un man piedāvāja, vai nevēlos arī pati vadīt nodarbības. Tā arī sāku treneres gaitas. Dienā strādāju grāmatvedības jomā un vakaros vadīju treniņnodarbības. Bija liela pārslodze, jo nespēju atpūsties. Bet patika, ai, kā patika vadīt nodarbības. Paralēli tajā laikā radās problēmas ar muguru, no sāpēm nevarēju paiet. Neirologs atklāja iedzimtu trūci un vienīgais, ko pateica: meitenīt, nekas cits tev nepalīdzēs vingro! Pateicoties šiem vārdiem, esmu kļuvusi tieši par pilates treneri. Vadot nodarbības, reizē izārstēju pati sevi bez ārsta izrakstītajām pretsāpju zālēm.
– Taču tu neapstājies, izvēlējies turpināt apgūt pieredzi un zināšanas par fizisko treniņu ietekmi uz veselību.
– Nekas dzīvē nenotiek nejauši. Nereti cilvēki, kurus satiekam, un notikumi pavērš visu tieši tā, kā tam jābūt, un izrādās, ka viss, kas notiek, notiek tikai uz labu.
Pagājušajā gadā pieteicos Roberta Štainbahera starptautiskās BodyART skolas Vācijā rīkotajās apmācībās, vēlējos kļūt par bodyART instruktori. Nokārtoju starptautiskā līmeņa teorijas un praktiskos eksāmenus, tagad esmu viena no pirmajiem veiksmīgajiem treneriem, kuriem atļauts vadīt un popularizēt bodyART nodarbības Latvijā.
BodyART 2005. un 2006. gadā ASV apbalvots kā labākā nodarbības koncepcija, kas sevī apvieno jogas, fizioterapijas, japāņu DO IN, jaunizveidotas pozas un klasiskās elpošanas tehnikas sinerģijā ar fizisko treniņu un mentālo relaksāciju. BodyART nodarbības mērķis ir nodrošināt visa cilvēka ķermeņa pareizu funkcionēšanu caur kustību aparāta trenēšanu ar funkcionāla spēka un stabilizēšanas palīdzību.
Jau gadu trenēju arī modeļu aģentūras Vacatio meitenes.
– Vai atceries savu pirmo nodarbību?
– Atceros. Stāvēju zāles priekšā, mani vēroja divdesmit piecas jaunas meitenes. Likās, ka netikšu ar visām galā, jo katrai bija kādas problēmas – vienai saīsināta kāju aizmugurējā daļa, citai ceļi rotē uz iekšu, bet vislielākais izmisums bija par mugurām. Skolas vecuma jauniešiem visiem ir lielas problēmas ar mugurkaulu, plecu un lāpstiņu daļu. Padsmit gados jau ir tik daudz jauniešu ar sāpošām mugurām, un tas viss – tikai no sēdēšanas skolas solos, pie datoriem, no nepareizas somu nēsāšanas, no augstpapēžu kurpēm. Beidzot treniņu, atklāti pasaku to: jums ir tas un tas, es jums palīdzēšu. Vai jūs to gribat, tas paliek katra paša ziņā.
– Kādas pašai skolas laikā bija attiecības ar sportu?
– Skolas laikā sportoju, vienmēr biju sporta skolotāju mīlule; tiesa gan, uz treniņiem un sacensībām vidusskolā nebraukāju, jo nedzīvoju Madonā.
Vispār esmu par to, lai skolās vismaz reizi nedēļā būtu sporta nodarbības, kurās tiek pievērsta uzmanība stājas, koordinācijas, spēka, līdzsvara un lokanības problēmām. Nepietiek tikai ar sporta stundām, kad skolotājs iedod bumbu un pasaka: nu, jaunieši, paspēlējiet volejbolu!
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 09.10.2010.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
Foto no personiskā arhīva