Ja ir cilvēks, kura vārdu dzirdot uzreiz rodas asociācijas ar noteiktu Latvijas pilsētu un novadu, tas ir MIĶELIS GRUZĪTIS. Viņš pats sevi uzskata par īstenu Lubānas aborigēnu, gan viņa dzimta šajā vietā ir mājojusi vairākus gadsimtus, gan viņš pats ir dzimis nevis slimnīcā, bet tieši savās dzimtas mājās „Lettēs".
Dažādos politiskajos un ideoloģiskajos režīmos viņš rekordilgu laiku – 34 gadus bez pārtraukuma – ir bijis Lubānas ciema/pilsētas/novada priekšsēdētājs un tikai pērn nodeva stafeti jaunajam novada vadītājam Tālim Saleniekam. Miķelis Gruzītis Lubānas dabu ir apdziedājis arī paša sacerētās un komponētās dziesmās, kas šī novada skaistumu ļāvis uztvert arī citiem Latvijas iedzīvotājiem. Šotrešdien viņam apritēja 70 gadu. Piedāvājam jūsu uzmanībai sarunu ar gaviļnieku.
– Kā pats šobrīd jūtaties – 70 gadu vecs vai 70 gadu jauns?
– Es tā smejot domāju, vācu valodā ir divi skaitļi – siebzehn un siebzih, un, kad saka 70, man prātā šķiet, ka pareizs ir pirmais variants, bet ne velna.
Nupat znots spieda ābolu sulu rītdienas pasākumam (saruna notika šoceturtdien, bet piektdien Lubānā tika rīkots Miķeļa Gruzīša jubilejas koncerts „Miķeļa dienas". – E. K.). Vienā dūšīgā ābelē augšējos zaros vēl bija palikuši āboli, bet nopurināt tos nevar, ko darīt, vecais ņēma un rāpās ābelē. Tā, lūk, 70 gadu vecumā vēl kokos rāpjos.
Zinu, ka uz koncertu sabrauks draugi un radi, arī bērni droši vien gatavo kādu pārsteigumu. Es vēl tikko bērniem smejot teicu – sarunājam, ka šis pasākums nebūs manu bēru ģenerālmēģinājums. Laidiet pasākumā humoru, arī melno un karātavu, jo neesmu pesimists un tāds, kas nesaprot jokus. Ja kādu laiku mani neviens nav pavilcis uz zoba, pat īsti nejūtos labi.
– Kādu atminaties pēdējo darba cēlienu Lubānas novada domē?
– Nekāds mierīgais jau tas nebija, jo bija jāizveido novads, kas 2007. gada oktobrī arī notika. Novads šobrīd varbūt nav tāds, kā tas sākotnēji bija iecerēts, taču vismaz mēs neesam pāršāvuši pār strīpu. Redzot to, ka citviet jau notiek pašvaldību atvienošanās, varam priecāties, ka mūsu novads ir mazs. Kāds varbūt man nepiekritīs, taču es uzskatu, ka saimniecībai ir jābūt pārskatāmai un novada vadītājam ir jābūt kā saimniekam, kas to visu uzrauga. Ja novads ir liels un katrā vietā pa savam klerkam, dažbrīd pat nezinot, ar ko katrs no viņiem nodarbojas, tas nav labākais variants. Tiek jau runāts, ka pārvaldi atvieglos modernās tehnoloģijas, taču daudzās lietās noteicošais ir tieši cilvēciskais faktors.
– Šī intervija būs lasāma avīzes sestdienas numurā, kad Latvijā norisināsies Saeimas vēlēšanas, kas daudzviet jau nodēvētas par valstij izšķirīgām. Pats sekojat līdzi politiskajam teātrim?
– No vienas puses, varu piekrist tiem, kas šīs vēlēšanas uzskata par izšķirīgām, taču līdz galam nevaru piekrist pārspīlējumiem par austrumu kaimiņa ietekmi un iespējamo Latvijas kļūšanu par kaut ko līdzīgu Krievijas guberņai. Vienlaikus atzīšu, ka man ir tuvi nacionālie uzskati. Šajā sakarā atmiņā nāk kāds gadījums no 80. gadu vidus. Tolaik Latviju apceļoja jaunāko mākslas filmu veidotāju uzņemšanas brigādes un rīkoja laukos pirmizrādes. Te pabija gan „Agrās rūsas" komanda, gan „Tās dullās Paulīnes dēļ" veidotāji un visbeidzot arī „Ezera sonātes" kolektīvs. Vizināju viņus pa Aivieksti, un vakaru pavadījām pie manām lauku mājām „Lettēm". Sasēduši uzbērumā, filozofējam un pārrunājam dažādas lietas, tad pēc laika man Gunārs Cilinskis saka: „Zini, Miķeli, tas, kas lielām nācijām ir patriotisms, mazajām skaitās nacionālisms." Un viņam par visiem 100 punktiem ir taisnība, ja mums, latviešiem, nebūs šī nacionālisma, pozitīvā nozīmē, tad iznīcība ir garantēta. Pats esmu izšķīries, par ko balsot, un izlemt to man nebija grūti. Kas attiecas uz aicinājumiem neiet vēlēt vai vēlēt ar tukšām aploksnēm, es to uzskatu par muļķīgu protesta formu, kas nekādu labumu nedod. Vēlēt ir jāiet.
– Pašvaldības vadītāja darbā droši vien nereti nācās saskarties ar situāciju, ka pašvaldības darbu negatīvi ietekmē Saeimā un valdībā pieņemtais. Vai pašam nav bijis vēlmes cīnīties par iekļūšanu parlamentā?
– Tā īsti nav, kaut arī esmu aicināts. Piemēram, uz 8. Saeimas vēlēšanām bija pat piecas partijas, kas vēlējās mani iekļaut savos sarakstos. Taču, visu apdomājot, saproti, ka, Saeimā sēžot, būsi vien saucēja balss tuksnesī un neko daudz neizdarīsi. Ir jābūt spēcīgai komandai un jābūt citam vēlēšanu likumam un kārtībai, kā deputātus atsaukt. Kopumā uzskatu, ka katrā partijā ir iespējams atrast piemērotus, labus cilvēkus. Jau no paša sākuma esmu iestājies par mažoritārās vēlēšanu sistēmas ieviešanu, par ko stāvu un krītu. Balsojam par konkrētiem cilvēkiem savā vēlēšanu apgabalā, un ievēlētais arī būs mūsu deputāts, ja viņš ar savu darbu netiks galā, varēsim viņu arī atsaukt, bet šobrīd mēs deputātiem neko nevaram padarīt, un, manuprāt, tas ir pilnīgi šķērsām. Arī piecu vēlēšanu apgabalu noteikšana ar atšķirīgiem sarakstiem nav risinājums, jo dabūjam tos pašus vēžus tajās pašās kulītēs.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 02.10.2010.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
OĻĢERTA SKUJAS foto