Palūkoties no putna lidojuma augstumiem

Mēs, pasažieri, tikām iesaistīti balona piepūšanā — stiepām balona sānus uz ārpusi, kamēr ar ventilatoru iekšā tika pūsts gaiss. Pirms pacelšanās gaisā vajadzēja vairākiem cilvēkiem turēt balonu pie zemes, lai tas nepaceļas vēl nepiepildīts ar silto gaisu. Tikko iekāpām balonā un tas sāka celties gaisā, radot sajūtu kā augšupejošā liftā, sāku pārdomāt to, kāpēc es vispār kam tādam piekritu. Kad balons jau bija uzņēmis augstumu un slīdēja līgani pa gaisu, sāku saskatīt, cik brīnišķīgs skats paveras uz visām pusēm — ūdeņi, koki, mājas… Varēja arī redzēt daudz izlauztu mežu — tie izskatījās vienkārši noguldīti uz zemes. 

Virs pilsētas un dārziņu rajona lidojām zemu — tā, ka varēja parunāties ar cilvēkiem, kas atradās zem mums. Cilvēki māja, sveicināja, mēs atbildējām ar to pašu. Viena tantīte strādāja dārzā un piedāvāja mums uzmest augšā kādu gurķi. Kopīgi pasmējāmies, novēlējām jauku dienu un lidojām tālāk. 

Nosēdāmies pļavā pie pamestas mājas, kuras nosaukumu neviens no mums nezināja, tādēļ izlēmām, ka tuvākā zināmā vieta ir Gaiziņkalns, un lietuviešu pilots Valdas, ar ko lidojām kopā, mani un manu ceļabiedreni, kas līdzīgi kā es lidoja pirmoreiz, iesvētīja par grāfienēm fon Gaiziņkalns.

Neslēpšu to, ka es labprāt lidotu atkal, jo tur, augšā, nav nemaz tik bailīgi, kā izskatās, lejā stāvot. 

Autors: RITA TURKINA
AUTORES foto