“Visā mēģinu atrast pozitīvo”

Kultūra un māksla ir tāds plašs jēdziens, kuram robežas reizēm var novilkt, tikai vadoties pēc personīgās gaumes. Taču Jānis Kļaviņš, organizējot pasākumus, veiksmīgi balansē starp pārbaudītām vērtībām un moderniem jauninājumiem.

— Darba tiešām netrūkst. Sākot strādāt šajā amatā, viens no maniem mērķiem bija ieviest Madonā un novadā nozīmīgākus, lielākus pasākumus. Protams, cilvēkiem vajag arī ne tik vērienīgus pasākumus, taču vēlējos, lai Madona piesaista arī iespaidīgāka mēroga aktivitātes, kas, bez šaubām, ir izdevīgi arī vietējiem uzņēmējiem, ne tikai iedzīvotājiem kaut kā jauna redzēšana. Ņemot par piemēru gaisa balonu festivālu Madonā, uzreiz var redzēt, ka visas tuvākās viesnīcas ir pilnībā rezervētas, ēdināšanas uzņēmumiem ir vairāk apmeklētāju un tamlīdzīgi. Ir skaidrs, ka ar šādiem pasākumiem varam sildīt uzņēmējdarbību novadā. Naudu, ko iegūstam no pasākumiem, mēs varam tālāk izmantot, lai dotētu ko netradicionālāku, kas nav tendēts uz lielām ļaužu masām.

Madona tomēr ir mazpilsēta, tāpēc savu reizi ir jāpacīnās, lai lielāki pasākumi notiktu tieši šeit. Arī iepriekšējos gados ir bijuši mēģinājumi dabūt gaisa balonu festivālu uz šejieni, un nu šogad mums tas beidzot ir izdevies.

— Jāteic, tas ir veiksmes, ieguldītā darba un apstākļu sakritības kopums. Šajā jomā darbojos jau kopš 1994. gada, tāpēc ir zināma pieredze. Piemēram, esmu režisējis Imanta Pulksteņa organizēto festivālu „Sinepes un Medus”, Latvijā organizējis „Mis Latvija” konkursus, menedžēju grupu „Forte” un citus Latvijas mūziķus, ļoti daudzās vietās esmu organizējis daudz un dažādus koncertus. Pieļauju, ka tam ir nozīme, strādājot par novada kultūras darba organizatoru, priekšrocība ir arī tā, ka gadu gaitā izveidojušās pazīšanās ar radošiem cilvēkiem. Taču tas, kādi pasākumi notiek vai nenotiek Madonā un novadā, nav atkarīgs tikai no manis. No vienas puses, pilsēta ir ļoti skaista, kas piesaista pasākumu organizētājus. Taču ir arī lietas, kas nav līdz galam sakārtotas, piemēram, estrāde nav pilnībā gatava pasākumu rīkošanai — tuvākajā laikā vajadzētu tai apkārt aplikt sētu, citādi tā atrodas skaistā vietā, bet apkārtējā infrastruktūra nav piemērota, lai piesaistītu kompānijas ar saviem pasākumiem no malas. Uz nakts pasākumiem vispār tas ir praktiski bezcerīgi, jo sētas trūkuma dēļ apsardzes izmaksas ir milzīgas. Arī tāpēc LMT gaisa balonu festivālā izvēlējāmies nakts koncertus (vakar un šodien) rīkot Saieta laukumā. Redzēsim, kā šī ideja izvērtīsies.

Man ir liels prieks, ka šā gada februārī esam atvēruši Madonas sporta centru kultūras pasākumiem, koncertiem. Nākamais solis ir nopirkt solu rindas, lai tur varētu notikt arī sēdoši lielie koncerti. Jebkurā gadījumā, ir atzinīgi novērtēta skaņas akustikas uzlabošana un Madonas halle ir iegājusi apritē. Ir diezgan liela organizatoru interese par pasākumu rīkošanu tajā, sākot ar rudeni. Var teikt, ka pirmie pasākumi ir panākuši vēlamo efektu un halles iespējas ir veiksmīgi noreklamētas. Šī ir viena no lietām, kas pirmā gada laikā šajā amatā ir sagādājusi vislielāko prieku un lepnumu. Domāju, šajā gadā bija pietiekami liels pasākumu un koncertu piedāvājums. Protams, visi mākslinieki, kas viesojas Madonā, neaizbrauks arī uz pagastiem, bet liela daļa tomēr devās arī ārpus novada centra.

— Tikko kā sāku strādāt amatā, saskāros ar nelāgu notikumu — mērķdotācijas tautas mākslas kolektīvu vadītājiem tika nogrieztas. Līdz ar to tas palika uz pašvaldības pleciem. Mēģinājām rast kompromisu, maksimāli izdevīgu abām pusēm, cik vien tas ir iespējams šajā ekonomiski sarežģītajā laikā. Zinu, ka novadā ir uzņēmēji, kas atbalsta pašdarbnieku kolektīvus. Arī es personīgi ļoti gribētu uzteikt Madonas novada uzņēmējus, kas sponsorē lielos pasākumus — SIA „Asigne” un Aivars Kapaklis, Andris Dombrovskis, SIA „Aiviekstes energobūvnieks” un Māris Štrombergs, Rudīte Lejniece, Aivars Dmitrijevs no Mētrienas, SIA “Madonas būve” un Arvīds Apfelbaums un citi. Vēlos viņiem visiem pateikties. Bez uzņēmēju atbalsta no ļoti daudziem pasākumiem būtu jāatvadās. 

Interesanti, ka daži kolektīvi krīzes apstākļos pat ir nākuši klāt, laikam jau cilvēki vairāk vēršas pie kultūras un tautas mākslas bada laikos. Tas nozīmē, ka mākslinieciskā pašdarbība ir jāatbalsta. Protams, pagājušais gads bija arī taustīšanās — saprašana, kas tas novads ir par tādu veidojumu. Tāpēc varētu būt, ka gadījās pa kādai kļūdai, piemēram, naudas sadales modelī vēl joprojām meklējam ideālo variantu — to nav iespējams atrast tikai gada laikā. Bet novada domes deputāti ir gudri cilvēki, ticu, ka to izdosies paveikt.

— Pa šo laiku esmu kļuvis par menedžeri BMX klubam „Madona”. Prieks, ka šis klubs ir ļoti saliedēts, ko atzinis arī olimpiskais čempions Māris Štrombergs. Arī ar to madoniešiem būtu jālepojas, ka mūsu sporta dzīve ir tik attīstīta, par ko jāpateicas aktīvajiem cilvēkiem. Tādu Madonā ir daudz.

Man ļoti patīk riteņbraukšana, arī braukt ar motorizētiem transportlīdzekļiem. Mēdzu arī skriet, esmu iecienījis apvedceļu. Tas, manuprāt, ir liels ieguvums pilsētai — tur var gan iet, gan skriet, gan nūjot, gan skrituļot, gan braukt ar velosipēdu. Daudzi ir atzīmējuši, ka Madona ir sakārtota pilsēta. Ja kādam tā nešķiet, varētu mēģināt atcerēties, kāda tā bija pirms kaut vai desmit gadiem. Katrā ziņā es vienmēr visā mēģinu atrast pozitīvo. Ar Madonu var lepoties — šeit ir arī daudz talantīgu, māksliniecisku, spējīgu cilvēku. Vēl vairāk būtu jāpalīdz uzņēmējiem (protams, iespēju robežās), un tad tiešām viss būtu labi. 

Sanāk diezgan bieži koncertēt ar savu grupu, vasarā it sevišķi, tāpēc ar citiem mūziķiem tiekos samērā regulāri. Mēdzu arī atsevišķi no darba pienākumiem aizbraukt paklausīties kādu koncertu, pabūt kādā pasākumā. Varētu gan gribēt vairāk, bet šis darbs ir tāds, kas paņem daudz enerģijas un laika. Nākamgad grupai „Forte” ir 10 gadu jubileja, tāpēc jau jāsāk domāt par jubilejas albuma izdošanu, iespējams, dosimies arī nelielā koncerttūrē pa Latviju. 

— Ar kultūras dzīvi vienmēr esmu bijis uz „tu”. Kā nekā vecāki ir tajā iekšā, arī radi. Esmu pabeidzis Daugavpils Pedagoģisko universitāti, studēju diriģēšanu, klasisko harmoniju. Vectēvs, savukārt, kādreiz muzejā bija fotogrāfs, tāpēc visticamāk, ka mākslas un kultūras mīlestība ir pārmantota. Pēc augstskolas sāku strādāt Naturalizācijas pārvaldē, vadīju Madonas, Gulbenes, Alūksnes un Balvu filiāli — tas deva pieredzi administratīvajā darbā. Taču šo vidi pēc deviņu gadu darba nomainīju, jo uzskatu, ka vienā amatā visoptimālāk būtu palikt kādus desmit gadus. Ir jānāk jauniem speciālistiem, lai gan nenoliedzu pieredzes bagāto darbinieku ieguldījumu. Tomēr paaudžu nomaiņai vajadzētu notikt jebkurā iestādē, uzņēmumā, taču tai jābūt sabalansētai. Vajag cienīt vērtības, bet jāļauj arī ienākt jaunām vēsmām. Tāpat neuzskatu, ka pats līdz mūža beigām strādāšu par kultūras darba organizatoru. Tad cilvēks drīzāk ieiet stagnācijā. Kamēr jutīšu, ka šai ziņā varu dot kādu pienesumu novadam, tikmēr darīšu.

Autors: LAURA VOITIŅA
AGRA VECKALNIŅA foto