14. jūnijā Madonas Valsts ģimnāzijas bioloģijas un veselības mācības skolotājai LĪGAI RAGAINEI par nozīmīgu ieguldījumu un nesavtīgu darbu talantīgo skolēnu izglītošanā Latvijas reģionos tika pasniegta vienreizēja SEB reģionālā prēmija. Piedāvājam sarunu ar skolotāju, kuras audzēkņi spējuši izcīnīt augstākās vietas bioloģijas olimpiādē gan rajona/novada, gan starptautiskā līmenī.
– Par apbalvojumu man ir jāpateicas skolēnu sasniegumiem. Lielākoties tie ir bērni, kas ļoti lielu darba apjomu paveic patstāvīgi. Ja klasē ir 30 bērnu, skolotājam gribot negribot ir jāorientējas uz viduslīmeni, lai skolēnus ar vājākām sekmēm „pavilktu" uz augšu. Pati olimpiāžu dalībniekiem esmu vairāk konsultanta lomā, un visus šos gadus viņus gatavot olimpiādēm ir palīdzējusi arī Daila Semberga. Ir bijis daudz skolēnu, ar kuru sasniegumiem – gan skolas laikā, gan vēlāk, jau studējot un beidzot studijas – esmu lepojusies. Kā dažus no tiem var minēt Jāni Jaško, Aleksandru Golubu, Artūru Grudulu, kas nu jau ģimnāziju ir absolvējuši. Arī šogad mums 12.b klasē bija spēcīgi skolēni bioloģijā – Anete Pole, Zane Lucāne un Pēteris Rozenbaks. Klasesbiedri viņus iesauca par „trim gudrajiem". „Kad netiekam galā paši, padomu vaicājam trim gudrajiem." Manuprāt, šādu skolēnu esamība klasē atmosfēru ietekmē ļoti pozitīvi. Viņi noteikti nav tas, ko parasts dēvēt par „zubrilām". Arī ja atskatāmies uz iepriekšējo gadu olimpiāžu uzvarētājiem un augstus sasniegumus guvušajiem skolēniem, redzam, ka viņi lielākoties ir bijuši lieliski, atvērti cilvēki, kas savu palīdzību neliedza pārējiem. Nav bijis tā, ka viņi paši sevi vai klase viņus izolētu.
– Pēdējos gados interese par dabaszinībām ir augusi?
– Es nezinu statistiku par visu valsti, taču ģimnāzijā ar katru gadu pieaug to skolēnu skaits, kuri vēlas kārtot eksāmenu bioloģijā. Sākumposmā gadā bija vien 6 skolēni, kas izvēlējās bioloģiju, bet šogad tādu jau ir 23. Tie lielākoties ir skolēni, kas savu nākotni vēlas saistīt ar medicīnu un sportu. Pašreiz dabaszinību mācīšanā ir robežšķirtne, jo tiek ieviests jauns standarts. Ģimnāzijā skolēni pēc tā jau ir mācījušies divus gadus. Pie tā nācās pielāgoties ne tikai skolēniem. Arī skolotājiem klājās smagi, jo liela daļa no viņiem vēlējās mācīt pamatīgi, taču programmā uzsvars tiek likts uz vispārīgo. Diemžēl ar to, lai labi nokārtotu eksāmenu, ir par maz. Ir daudz diskutēts par to, kuras mācību metodes ir labākas, tās, kas bija agrāk, vai jaunās – progresīvās. Taču, manuprāt, galvenais akcents būtu jāvērš uz to, lai skolēnam iemācītu regulāri strādāt. Ir gadījumi, kad skolēns spēj gala eksāmenus nokārtot veiksmīgi, taču vēlāk, iestājoties, piemēram, stradiņos, netiek galā, jo augstskolā no viņa tiek prasīts regulārs ikdienas darbs, pie kā pamatskolā un vidusskolā viņš nebija pieradis. Problēma, manā skatījumā, ir tā, ka jau no pirmā soļa skolā bērnam tiek atvieglotas prasības – vērtējumu likt nevar, mājasdarbus uzdot nevar utt. Tas viņu neradina regulāri strādāt. Ļoti agrā vecumā ir ieviesta arī ieskaišu sistēma, kam skolēns uzreiz pielāgojas. Kontroldarbs būs tajā un tajā datumā, nu tad uz to dienu samācīšos. Šis ieradums vēlāk augstskolā sagādās nopietnas grūtības. Tas gan ir nevis atsevišķs bērnu, skolotāju vai vecāku, bet gan kolektīvi risināms jautājums.
Madonas Valsts ģimnāzijas priekšrocība gan ir tā, ka mēs lielākoties saņemam mācīties gribošus un labi sagatavotus bērnus. Ja skolēns absolvē ģimnāziju ar augstu vērtējumu, tas nav tikai mūsu skolas nopelns. Pamati viņam ir ielikti pamatskolā, un tas ir kolektīva darba rezultāts. Protams, daudz tiek runāts gan par skolēnu zināšanu līmeni, gan par izglītības kvalitāti kopumā. Ja es strādātu tikai MVĢ, tad, iespējams, mans redzējums būtu tikai pozitīvs, jo ikdienā saskaramies ar mācīties gribošiem, varošiem un daudz darošiem bērniem, ko nevar attiecināt tikai uz bioloģijas stundām. Taču es strādāju arī Bērzaunes pamatskolā, kur ir pārstāvēts viss skolēnu kontingents, nevis nosacīta izlase, kā tas ir ģimnāzijā. Tur es redzu bērnus, par kuriem ir jāuztraucas daudz vairāk.
– Kas jūs piesaista bioloģijā?
– Cilvēks pats ir dzīva būtne – bioloģiska sistēma. Daudzi jaunieši šobrīd autoskolā mācās, lai iegūtu autovadītāja tiesības. Viņiem jāzina auto uzbūve, kā auto darbojas un kāda degviela jālej bākā. Bet ko cilvēks zina par sevi?
– Tātad bioloģija ir domāta tam, lai mēs zinātu, ko sevī „liet" iekšā?
– Tieši tā. Mēs katru dienu uzņemam barības vielas. Tas, ko un kā mēs uzņemam, nosaka daudzus nozīmīgus procesus, kas norisinās katra cilvēka organismā. Mums ir svarīgi zināt, kas cilvēkam ir jādara, lai ķermenis labāk attīstītos un smadzenes darbotos veiksmīgāk.
– Starp citu, kas savulaik pamudināja profesionālo karjeru saistīt ar bioloģiju?
– Šī izvēle īsti nejauša nebija. Jau mācoties pamatskolā 4. klasītē, strādājot lauciņos, skolotāja Zaiga Dzene mums parādīja augus, kurus bijām redzējuši, taču nezinājām to nosaukumus. Vēl tagad atceros, ka tie bija ganu plikstiņš un tīruma naudulis. Vēlāk Madonas pilsētas 1. vidusskolā netieši ietekmējos no skolotājas Dailas Sembergas. Uz viņas vadīto bioloģijas klasi pati nepieteicos, taču sanāca tā, ka mani šajā klasē ielika. Ar laiku pašai nostiprinājās pārliecība, ka zināšanas par bioloģiju ir tās pamatīgākās. Labi padevās arī citi priekšmeti – matemātika, latviešu valoda, grūtības radīja vien fizika, ko izprast vairāk palīdzēja tēvs. Studēju Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē, un tas laiks bija aizraujošs. Mums bija interesantas prakses vietas, tai skaitā Krustkalnu rezervāts, kam tolaik vēl nebija rezervāta statusa. Veicām mērījumus, zīmējām kartes un pētījām augus. Savu izvēli nodoties bioloģijas mācīšanai nekad neesmu nožēlojusi. Pirms dažiem gadiem astrologs, nezinādams, kas es esmu un ar ko nodarbojos, teica, ka darbs ar bērniem vai dzīvniekiem man zvaigznēs ierakstīts. Pedagoģiskais darbs ir interesants ar to, ka katrs bērns ir citādāks un tu nevari ar vienu un to pašu metodi strādāt ar visiem. Bērnu dotā pozitīvā enerģija ir milzīgs spēks.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 22.06.2010.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
OĻĢERTA SKUJAS foto