Sarkaņu pagasta „Lejas Jaunzemu" mājas iemītnieces LIDIJAS ANKRAVAS-VASIĻEVSKAS, kas 9. jūnijā atzīmēja 90 gadu jubileju, dzīvesstāsts būtu pabieza romāna cienīgs. Viņas liktenis ir gājis paralēli daudziem no mūsu tautas pagājušā gadsimta nozīmīgākajiem notikumiem – pirmās brīvvalsts laiks, karš un leģions, represijas, valstiskās neatkarības atgūšana. Šī intervija sniegs vien nelielu ieskatu no Lidijas kundzes stāstītā un tā, ko viņa vēl varētu pastāstīt.
Lidija Ankrava-Vasiļevska piedzima 1920. gada 9. jūnijā Krievijā, Tulas rajonā. Viņas vecāki kara laikā bija pametuši Maskavu, jo tur trūka pārtikas, līdz ar to Lidijai bija jāpiedzimst kādā lauku ciematā, kur latviešus ne pārāk ieredzēja. Acīmredzot tas bija latviešu sarkano strēlnieku nopelns. Viņas vecāki pat savā starpā nesarunājās latviski un atbrīvojās no visām lietām, kas varētu norādīt uz tautību, pat no nošu grāmatas ar dziesmu tekstiem latviešu valodā. Kad Lidijai bija vien seši mēneši, vecāki kopā ar viņas divus gadus vecāko brāli atbrauca uz Sarkaņiem, kur dzīvoja viņas vecvecāki. Viņas tēvs Jānis Ankravs devies studēt un strādāt uz Rīgu, un vēlāk, jau Ulmaņlaikos, viņš kļuva par Latvijas Senāta (Augstākā tiesa) senatoru.
– Ulmaņa laiks mūs izveidoja par patriotiem. Atceros, ka apvērsuma dienā – 15. maijā – mūs, skolēnus (tolaik beidzu Rīgas 2. ģimnāziju), saaicināja lielajā zālē un apgaismoja, kas ir noticis. Sabiedrība to uzņēma ļoti mierīgi, jo partijas, līdzīgi kā mūsdienās, visiem bija līdz kaklam. Šo soli cilvēki uztvēra pat kā nepieciešamību. Šodien es līdzīgu pasākumu neatbalstītu, jo neredzu tāda cilvēka, kurš spētu būt līdz galam nesavtīgs. Parādiet man tādu, kas nesāks rūpēties pirmkārt par sevi. Ulmanim faktiski citas dzīves bez valsts lietām nebija. Protams, sabiedrībā ir daudz jautājumu par viņa rīcību laikā, kad Latvija zaudēja neatkarību. Tolaik bija ļoti daudz cilvēku, kas bija gatavi karot par neatkarību. Viens no tiem – ģenerālis Bolšteins, taču spēki bija nesamērojami. Atminos, todien, kad Latvijā ienāca sarkanā armija, biju slavenajos Daugavpils Dziesmu svētkos. Piedalījos valdības vakariņās, un zālē notika dejas.
Pēkšņi durvīs parādījās mana māte ar tādu sejas izteiksmi, ka es momentā pametu savu kavalieri un devos pie viņas. Viņa teica: „Ārā gaida ormanis. Braucam! Krievi nāk." Ar ormani aizbraucām līdz Daugavpils stacijai, kur ieraudzīju skatu, kas man mūžam iespiedies atmiņā. Vilcienu sastāvi nāca cits pēc cita. Cilvēku bija ļoti daudz, un visi centās aizbraukt. Daži aiz izmisuma sita galvu pret vagona sienu. Tābrīža izjūtas ir grūti aprakstīt.
Arī es tolaik iestājos par to, ka ir jākaujas. Cilvēks šādās situācijās mēdz būt spītīgs un dumjš – cīnīsies, kaut zina, ka viss ir zaudēts. Būtu cīnījušies, tagad vairs nerastos jautājums par to, bija vai nebija okupācija, taču arī bojā gājušo skaits būtu nesalīdzināmi lielāks. Tajā brīdī mēs arī vēl nespējām līdz galam iedomāties, kādi notikumi sekos. Kas attiecas tieši uz manu gadījumu, dzimtenes mīlestību manī bija iepotējuši vecāki. Viņi Krievijā dzīvoja no 1916. līdz 1920. gadam un zināja, ar ko ir darīšana, līdz ar to lielu ilūziju nebija. Stāties leģionā bija goda lieta, gan visiem tiem vīriešiem, gan man kā sievietei. – Mans vērtējums par leģionu ir vienkāršs. Tajā vismaz tie, kas iestājās brīvprātīgi, bija cilvēki ar līdzīgiem uzskatiem kā man. Ne jau par nacistiskās Vācijas mērķiem kāds cīnījās, aizstāvēja to, kas mums ir svēts. Tie, kas leģionā iestājās brīvprātīgi, citādi vienkārši nevarēja, jo daudzi bija zaudējuši savus piederīgos, un goda jūtas lika cīnīties, – atminas Lidija Ankrava-Vasiļevska.
Viņa bija Latvijas leģiona 19. divīzijas leitnante un pildīja zobārstes pienākumus. 1993. gadā Lidija Ankrava-Vasiļevska Latviešu Virsnieku apvienībā tika uzņemta kā pirmā sieviete.
Glābj ģimenes locekļus
Karam beidzoties, viņa uzzināja, ka tēvs Latviju nav pametis. Par to, kur nonāks neatkarīgās Latvijas Augstākās tiesas senators, ja tiks čekas nagos, lielu ilūziju nebija, tādēļ jaunā zobārste, mainot dzīvesvietu, viņu slēpusi pie sevis. Tēvs uzaudzēja kuplu bārdu, ar agrākajiem paziņām vairs netikās. Pēc kāda laika viņai slēpt nācās arī sava tēva brāli ar ģimeni, kas 1941. gada 14. jūnijā tika izsūtīts uz Krasnojarsku. Viņa bija sadabūjusi radinieku adresi Krasnojarskā un aizrakstīja tiem. Tolaik Lidija strādāja Sabilē.
– Tā mēs dzīvojām, visi ģimenes locekļi, bet spēlējām teātri, ka viens otru tikpat kā nepazīstam, un uzrunājām uz „jūs".
Pastāstīšu vienu gadījumu no pēckara gadiem, lai jūs saprastu, kādi tolaik bija cilvēki. Kad Sabilē sāku pie sevis slēpt tēvu, man viņam bija jādabū pase. To es sagādāju, taču pasē bija jābūt milicijas zīmogam. Vietējā milicijas iecirkņa priekšnieks man jau labu laiku šķita „aizdomīgs". Viņa gaita un stāja bija stalta – to, komunists būdams, iemācīties nevarēja. Pirms izšķirties uz konkrētu rīcību, vairākas dienas pārdomāju, jo, ja es būtu kļūdījusies, tad briesmas draudētu gan man, gan tēvam. Beidzot saņēmos, atlocīju tēva pasi vajadzīgajā vietā un pasniedzu šim milicim, sakot, ka man pasē nepieciešams zīmogs. Bez liekām runām viņš zīmogu uzspieda, un mēs šķīrāmies. Lūk, tāda tolaik bija uzticības pakāpe. Situācija bija ļoti bīstama, taču milicis spēja reaģēt. Diemžēl vēlāk dzīvē mūsu ceļi vairs nekrustojās, tādēļ par šī cilvēka likteni vairāk neko neuzzināju.
Tēvs pie viņas nodzīvoja 7 gadus. Un šajā laikā viņa, nebūdama pat komjauniete, slēpjot savu tēvu un citus radiniekus, strādāja par slimnīcas nodaļas vadītāju Gaujenas rajonā (tolaik tādu izveidoja) un bija izpildkomitejas locekle. Ja nodaļai nedevuši naudu, situsi dūri galdā un panākusi savu. Tiesa, pēc 7 gadiem, pašai uzturoties Rīgā, pie tēva atbraukuši un paņēmuši ciet. Tā Jāni Ankravu – vienīgo senatoru, kas 1945. gadā palika Latvijā, beidzot atrada un pēc pratināšanas, piemērojot slaveno Krievijas PFSR kriminālkodeksa 58. pantu, notiesāja uz 25 gadiem labošanas darbu nometnē. Tiesa, pēc Staļina nāves, 1956. gadā, viņu atbrīvoja pirms termiņa, un Jānis Ankravs atgriezās Latvijā.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 12.06.2010.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
OĻĢERTA SKUJAS foto