Šogad 4. maijā atzīmēsim Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas divdesmitgadi. Tajā Latvijai tik zīmīgajā dienā Augstākajā padomē par Latvijas neatkarību nobalsoja arī toreizējais AP deputāts, pašreizējais SEB bankas Madonas filiāles pārvaldnieks un III šķiras Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris PĒTERIS KRŪGAĻAUŽS. Atmodas laikā viņš aktīvi iestājās par privātīpašuma saimniekošanas veida pārākumu par kopsaimniecības sistēmu. 1989. gadā iesaistījās Madonas rajona Latvijas Tautas frontes nodaļas darbībā. Pēteris Krūgaļaužs bija arī viens no Breša zemnieku kustības aizsācējiem. Tuvojoties svētkiem, piedāvājam sarunu ar viņu.
– Kādas ir atmiņas un iespaidi par 4. maiju un Latvijas 20 neatkarības gadiem?
– Ikdienā jau cilvēks īpaši savu dzīvi neanalizē un arī pagātnes notikumos nekavējas. Tā būtiskākā pamatvērtība, ko sniedza 4. maijs, bija brīvība. Mums jau ir uzaugusi vesela paaudze, kurai nav pieredzes, kā tas ir – dzīvot laikā, kad nav brīvības. Kad nevar brīvi iegādāties preces, kaut arī nauda formāli ir, kad visur darbojas dažādas regulējošas sistēmas. Jā, arī mūsdienās mums dažbrīd šķiet, ka valsts par daudz regulē un iejaucas mūsu dzīvē, taču tas nav samērojams ar padomju gadiem. Cilvēks ko tādu spēj izprast un apzināties vien tad, kad viņam brīvību atņem un kāds cits sāk viņa dzīvi pārvaldīt. Šobrīd daudzi izsakās, ka mums tādas īstas brīvības nemaz nav, jo Rietumi mūs pārvalda. Manuprāt, šādi uzskati ir muļķīgi, jo reālajā dzīvē ierobežojumu ir ļoti maz. Piemēram, jūs kā žurnālists varat iet, interesēties, prasīt informāciju un viedokļus. Padomju laikos būtu jāraksta tas, ko liek, un mēs visi to lasītu, jo cita publicētā materiāla vienkārši nebūtu. Tas pats attiecas uz televīziju un radio. Tagad mēs varam kritizēt politiķus, sākot no vietējiem un beidzot ar visas pasaules. Varam prasīt atbildību no valsts iestādēm, bankām utt. Cita lieta, ka ne vienmēr viss tiek līdz galam atklāts un ne visu ir viegli uzzināt, taču mums ir dota brīvība jautāt vēl, ja sniegtās atbildes neapmierina. Tā īsumā es varētu rezumēt savas izjūtas par to, ko mums sniedza 4. maijs.
Jā, patlaban ir krīzes laiks, un mēs acīmredzot nebijām gatavi, ka kaut kas tāds kapitālisma sistēmā ik pa laikam notiek. Paraugieties Rietumvalstu vēsturi gadu simteņa griezumā – krīzes ir mijušās ar ekonomiskā uzplaukuma periodiem. Tāds vienkārši ir kapitālisms. Nepieciešams koncentrēties uz nākotni.
– Daudziem cilvēkiem par padomju laiku joprojām ir saglabājušās nostalģiskas atmiņas.
– Nostalģija nešaubīgi ir klātesoša, it īpaši vecākajai paaudzei. Un būtu dīvaini, ja tās nebūtu. Tos, kuri tajā laikā dzīvoja un bija darbspējas vecumā, droši vien daudz kas varēja apmierināt. Darbs bija nodrošināts. Tavā vietā par daudz ko rūpējās priekšnieks un valsts. Arī es biju vadītājs 400 cilvēku lielam kolektīvam un atbildēju par katru no viņiem, tai skaitā to, kādi viņiem mājās ir sadzīves apstākļi. Vai mūsdienās spējam iedomāties, ka priekšnieks apseko katra sava darbinieka mājokli, rūpējas par viņa sadzīvi? Nenoliedzami, bija cilvēku kategorija, ko šāda situācija apmierināja un kas tajā jutās labi. Diemžēl 50 okupācijas režīma gadu cilvēkus atradināja domāt patstāvīgi, daļa, šķiet, no šī miega vēl tagad nav atmodusies. Mana cerība ir uz jauno paaudzi, jo tai šāds domāšanas veids būs gājis secen. Jāsaprot ir vēl viena lieta. No visiem pasaules iedzīvotājiem tikai 10% spēj būt uzņēmēji, respektīvi, darba devēji. Pārējie 90% ir darba ņēmēji. Tā ir normāla prakse, ko dažkārt atsakāmies pieņemt. Zinu, ka, atjaunojot valstisko neatkarību, daudzi zemapziņā cerēja, ka atgriezīsies Ulmaņlaiki. Tie arī atgriezās. Zeme bija brīva, ražošanas līdzekļus varēja iegūt par pajām un sertifikātiem, taču kā šis process beidzās? Liela daļa cilvēku savu īpašumu pie pirmās iespējas pārdeva, jo nebija spējīgi to apsaimniekot. Daļa deputātu, tai skaitā arī es, apzinājās, ka šāda situācija var izveidoties, taču šos notikumus nebija iespējams ietekmēt. Kad veidojām tā sauktās Breša saimniecības 1989. un 1990. gadā, jau bija redzams, ka no 20-30 saimniecībām tikai aptuveni viena spēj saimniekot pašu spēkiem. Tika iedoti traktori, lopi, viss nepieciešamais, taču tas nedeva cerētos augļus, jo izrādījās, ka metode – iedod cilvēkam īpašumu, un viņš sāks saimniekot – dabā nedarbojās. Un arī šodien tā nedarbojas, taču to varējām uzzināt, vien izejot šim procesam cauri. Īpašumu vajag iegūt un mantot daudzu paaudžu gaitā. Rietumu pasaulē šī kapitāla uzkrāšana ir notikusi daudzu gadsimtu garumā, tādēļ tur cilvēkiem ir izveidojusies normāla attieksme gan pret īpašumu, gan pret naudu, gan arī brīvību kā tādu. Šis 50 gadu ilgais pārrāvums gan valstiskās neatkarības, gan saimniekošanas ziņā ir maksājis vēl kaut ko. Mēs bijām zaudējuši arī kontaktu ar ārvalstīm, kas tik mazai valstij kā Latvija ir ļoti svarīgi. Tas, ka mēs braucam uz ārzemēm vākt sēnes un zemenes, nenozīmē, ka apgūsim to, kā darbojas kapitālisms. Retais no šiem cilvēkiem, atgriežoties Latvijā, varēs uzsākt veiksmīgu uzņēmējdarbību, jo viņiem vienkārši nebūs piemērotu zināšanu. Mūsu jauniešiem uz ārzemēm jādodas, lai tur pabeigtu augstskolas un kā līdzīgs ar līdzīgu spētu komunicēt ar saviem studiju biedriem.
Manuprāt, 4. maijs mums atnesa ļoti daudz nezināmā. Mēs nezinājām, kā apsaimniekot savu valsti. Diemžēl, turpinām ievēlēt parlamentā cilvēkus, kas to nezina, taču arī te ir jāpaiet laikam un jānomainās paaudzēm. Rietumvalstis šim procesam arī ir gājušas cauri. Tur tam bija atvēlēti gadsimti, mums tas ir jāpaveic ātrāk. Faktiski pie mums tas pat ir divkārt sarežģītāk, jo nomainījās ne tikai valsts pārvaldes forma, bet arī ekonomiskā sistēma. No utopiskā sociālisma nonācām kapitālismā un totalitāru režīmu nomainījām uz demokrātiju.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 30.04.2010.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
OĻĢERTA SKUJAS foto