Pagājušajā nedēļā Lubānas novada laikraksts „Lubānas Ziņas" svinēja 15 gadu jubileju. Jubilejas reizē tika runāts gan par izdevuma vēsturi, gan ar labām domām spriests par nākotni. Neviens laikraksts nav iedomājams bez redaktora un žurnālista. „Lubānas Ziņās" abus pienākumus jau teju 14 gadu pilda LIGITA PĒTERSONE. Piedāvājam sarunu ar viņu.
– Pastāstiet nedaudz par savu dzīves gājumu – dzimto vietu, skolu, ģimeni!
– Esmu dzimusi Latgalē, ciemā ar skaistu nosaukumu Rožupe, mājas nosaukums – „Rubeņkalns". Pabeidzu Preiļu 1. vidusskolu. Tad – studijas Daugavpils Pedagoģiskā institūta Filoloģijas fakultātē (krievu valodas skolotāja). Pirmā darbavieta bija Sēlijā, Elkšņu pamatskolā. Pēc tam dzīves ceļi atveda uz Lubānu. Sāku strādāt Ošupes pamatskolā, vēlāk laikrakstā „Lubānas Ziņas" (novembrī būs 14 gadu). Un jau 21 gadu sevi saucu par vidzemnieci.
Ir manā dzīvē bijis īpašs cilvēks – vecmamma. Pirmās atmiņas saistās tieši ar viņu, jo mamma daudz strādāja (pelnīja naudu), bet mani audzināja vecmammiņa. Viņa nekad nerunāja un nedomāja par cilvēkiem sliktu, neaprunāja kaimiņus. No viņas esmu iemācījusies izrādīt cieņu ikvienam cilvēkam, ikvienam darbam. Arī ja kāds cilvēks nodarījis pāri, cenšos pret viņu izturēties ar cieņu.
– Kādas ir izjūtas, svinot „Lubānas Ziņu" 15 gadu jubileju?
– Izjūtas ir vienreizējas. Man prieks, ka mūsu avīzīte vēl pastāv, cilvēki lasa, raksta, padalās pārdomās par dažādiem notikumiem. Man nepatīk svinības, kur es esmu tāda kā centrālā figūra, izņemot savu dzimšanas dienu. Ar lielu bijību gaidīju svētkus. Ļoti gribējās, lai sanāk svētki visiem – lasītājiem, rakstītājiem, gala rezultāts nebija paredzams, jo katrs nāca uz pasākumu ar savu devumu. Gribējās svinībās pateikt visiem paldies. Bija prieks un lepnums par mūsu pašdarbniekiem. Viņu priekšnesumi bija oriģināli. Un tā jau ir – katrā vietā liekas – mūsējie jau nu ir vislabākie.
– Kas, jūsuprāt, ir grūtākais žurnālista/redaktora darbā?
– Grūtākais šajā darbā ir būt žurnālistam. Nāk prātā kāds ironisms: žurnālistika – māksla izskaidrot citiem to, ko pats nesaproti. Tā ir liela māksla un dažreiz varbūt arī priekšrocība. Dažreiz esi pirmais, kam lemts kaut ko uzzināt. Grūti ir nekļūdīties, aizrakties līdz lietas būtībai. 15 gadu jubilejas svinībās Lubānas mākslas skola uzdāvināja mazu glezniņu ar mušu, vēlot būt preses mušai (nevis preses pīlei), diezgan uzmācīgai, vācot informāciju. Varu piebilst, ka esmu tāda preses muša, kam ir nācies pa vienu logu izlidot ārā un pa otru atkal lidot iekšā. Tomēr grūtāk ir tad, ja kaut kas ir noticis, bet tu uzzini pēdējais.
– Vai Lubānas novada izveide ietekmēja izdevuma formātu vai saturu?
– Novada izveide nav ietekmējusi ne izdevuma formātu, ne saturu. Mēs vienmēr esam bijuši saistīti, gan Indrānu pagasta, gan Lubānas ļaudis. Arī avīzīti vienmēr esam veidojuši kopā. Lubānai bija sava redaktorīte, Indrānu pagastam sava. Un tagad esam vienā novadā.
– Vai bieži izdodas izjust atgriezenisko saikni ar lasītāju, un kāda kopumā ir novada iedzīvotāju reakcija uz izlasīto (zvana, nāk strīdēties, aptur uz ielas un pasaka paldies vai kaut ko pārmet)?
– Es visu laiku atcerēšos kāda intervējamā vārdus, ka reakcija uz kādu reportāžu tādā mazā vietiņā kā Lubāna ir kā mazi ūdens burbulīši. Saskrien, saskrien daudz tādu burbulīšu. Un tad vietā ir tas teiciens par vētru ūdens glāzē. Pavārās, pavārās un norimst.
Citreiz burbulīši sprāgst pušu, citreiz ilgi stāv – tādi apaļi, uzpūtušies. Ja pamani burbuli, parunājies ar to, pieskaries, tas pamazām saplok un pazūd. Ja nepamani, stāv un plešas plašumā. Pārmetumus bieži vien nākas saņemt citu vietā. Viss jāuzklausa, kamēr tas burbulis sprāgst un saplok. Ir situācijas, kad saproti – ir vieniem taisnība, ir otriem – nūja ar diviem galiem. Jābūt diplomātam. Tomēr dažkārt starp šiem diviem nūjas galiem nākas būt kā cietušajam, saņemt pārmetumus gan no vieniem, gan no otriem. Man patīk, kad lietas risinās mierīgā garā. Var būt arī vārdu pārmaiņa, bet bez kara. Ikvienā lietā var atrast kompromisu, ja vien ir vēlēšanās to darīt.
Paldies pasaka retāk. Tas laikam ir pats par sevi saprotams. Toties viens mazs paldies, kaut vai par vismazāko nieciņu, ļauj cilvēkam lidot un ar prieku darīt savu darbu. Tad liekas – visi darbi šķiras un veicas. Vai jums tā nav?
– Vai ir kāda publikācija, kas spēcīgi ietekmēja vai izmainīja kāda cilvēka likteni?
– Nezinu, vai tā ir bijis. Zinu, ka kāda intervija ir ļāvusi cilvēkam atplaukt, uzziedēt, jo viņš ir varējis pateikt apkārtējiem to, ko neviens nekad nav nojautis, – daļēji atklāt savu dvēseli, tomēr kaut ko paturot arī noslēpumā. Esmu dzirdējusi kādreiz sakām: „Es nu gan nezināju, ka mans kaimiņš (kaimiņiene) domā šādi." Protams, labā nozīmē.
Galvenais cilvēkā ir dvēseles skaistums, un to jāprot saskatīt.
Iespējams, ka kādam rodas īgnums pēc publikācijas un aug plašumā, un es par to nezinu. Visi esam dažādi, domājam par daudzām lietām atšķirīgi. Kas vienam pieņemams, tas otram aizvainojošs.
Atceros – kāds ar bijību ir atnesis uz redakciju savu rakstu darbiņu dzejā vai prozā un ir atplaucis, ka ticis publicēts. Ceru, ka no kāda tumša kakta gaismā ir izvilkts kaut kas jauks.
Nekad nesapratīšu tos, kas meklē avīzēs sliktās ziņas. Manuprāt, pasauli var iekarot tikai ar labām domām un darbiem. Vai tas liecina, ka esmu slikta žurnāliste?
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 17.04.2010.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
AGRA VECKALNIŅA foto