Mīļie cilvēki! Es augu Pīlātu mežā, un katru pavasari pie manis atnāk cilvēki urbt sulas, lai veldzētu slāpes, īpaši jau vasarā, siena laikā.
Kad urbis skar manu mizu un ieurbjas tik dziļi, ka sāk tecēt manas baltās un dzidrās asinis – mana sula, man sāp. Pilienu pa pilienam pildās noliktā kanniņa, kas drīz vien ir pilna. Kāpēc es to paciešu? Šie cilvēki pret mani izturas labi. Līdzko kanniņa pilna, viņi to nomaina, atnesot jaunu. Kad sulu laiks beidzas, vaļējā brūce tiek aizbāzta ar tapiņu, un tā mani glābj. Par to esmu pateicīgs, un tāpēc arī nežēlodamies varu dot savu dabas dāvanu, kas kūsā manās dzīslās un dod spēku plaukt lapām.
Bet dzenis, mūsu meža ziņu nesējs, stāstīja, ka citos mežos, pie citām mājām dzīvojot cilvēki, kuri laikus nenomainot sulu traukus, un bērzu asinis tekot pāri spainim un līstot zemē. Esot arī tādi cilvēki, kuri atstājot ieurbto brūci vaļēju un to neaiztaisot. Tad iztek visa sula un koks mirst. Lēni un mokoši. Viņš mirst ne tā kā citi koki. Viņš mirst tāpēc, ka sula nenonāk zaros un lapās, viņš mirst arī no nodevības un bēdām. Tā asaras lāsi pa lāsei krīt zemē. Bērza pēdējais jautājums ir – kāpēc neviens neatnāca?
Kāpēc cilvēki nepadomā par to, ko nodara mums? Mēs nevaram parunāt, bet mēs taču esam dzīvi, arī mums sāp un gribas augt, zaļot, raisīt pumpurus un nodzīvot garu mūžu.
Cilvēki! Neaizmirstiet mūs arī tai brīdī, kad jums šķiet, ka vairs neesam vajadzīgi! Lūdzu jūs būt saudzīgiem pret mums, kokiem! Mēs dāvāsim jums to, ko spējam dot no sevis, bet jums nav jāaizmirst mums palīdzēt. Mēs visi esam saistīti, viens bez otra lemti iznīcībai. Kas būtu Latvija bez skaistajām bērzu birzīm!
Autore: MARTA SUVEIZDA,
Ērgļu vidusskolas
8.a klases skolniece