Ērglēnietis JĀNIS BUNDULS ar ģimeni pieder pie tiem, ko izsūtīja 1949. gada 25. martā. Tas, ka ģimene mācēja veiksmīgi saimniekot, tajos laikos nozīmēja nevis strādīgumu, bet gan uzlika zīmogu – kulaks. Taču arī izsūtījumā, prom no mājām, Bundulu ģimene nezaudēja savu lepnumu, darba mīlestību un neaizmirsa par savām saknēm.
Abi Jāņa vectēvi un arī tēvs Kārlis bijuši zemnieki, taču pats Jānis Bunduls vēlējās būt skolots. Plašās zināšanas, asais prāts un mēle ne reizi vien izsūtījumā pašam rakusi bedri.
– Mans tēvs Kārlis piedalījās Pirmajā pasaules karā, arī Ziemassvētku kaujās, uz kurām aizgāja 150, bet pārnāca 19. Ir izstaigājis visas kaujas, bet nevienas skrambiņas. Bet viņam bija vecāks brālis, kas mantoja vectēva īpašumu, tāpēc tēvam, kas bija jau apprecējies, vajadzēja pāriet uz sievastēva saimniecību. Tā mēs kļuvām par liepkalniešiem. Vectēvam no mātes puses bija četras meitas un dēls, bet viņš agri šķīrās no dzīves. Tad nu viņa sētā saimniekoja mana mamma ar tēvu. Latvijas laikā no nolaistas saimniecības ar 4 gotiņām iedzīvojās 12 govīs, kā arī uzcēla ēkas. Tēvu ierakstīja kulaku sarakstā. Es pēc pamatskolas beigšanas devos mācīties tālāk uz 50 kilometru attālo Madonu. Kad tuvojās izsūtīšana, es vēl biju skolā, man bija 19 gadu, bet no kaut kurienes atklīda brīdinājums braukt mājās. No Madonas līdz Pļaviņām aizbraucu ar vilcienu, bet tālāk 30 km – kājām.
Vēl nedēļu ar vecākiem un vecāko māsu Zentu nodzīvojām tur, sapulcē iedzīvotājiem pat pieteica nekur prom nemukt, jo nekādas izsūtīšanas nebūšot. Protams, pienāca 25. marta nakts, un mūs aizveda ar ragavām uz Iršiem, tālāk salādēja mašīnā. Kā šodien atceros vietējā čekista Gurbanoviča rīcību. Man galvā bija ādas cepure, bet viņam – parastā krievu, tāpēc manu atņēma. To es nekad neaizmirsīšu, – pastāstīja Jānis Bunduls.
– Kāds bija ceļš līdz jūsu izsūtījuma galamērķim?
– Es kā jauns par izsūtījumu īpaši neuztraucos, bet bija žēl vecāku, kas ļoti pārdzīvoja. Pa ceļam sākumā visiem bija ļoti grūti nokārtot dabiskās vajadzības. Spainis vagonā bija, bet daudzi kaunējās. Taču ar laiku jau visi – sievietes un vīrieši – vienā rindiņā uz to spaini stāvējām. Mūsu galastacija bija Asino stacija Tomskas apgabalā pie Čulimas upes. Tur bija vācu kara gūstekņu celtas barakas. Tajās nodzīvojām kādu mēnesi, kamēr no upes izgāja ledus un nedaudz samazinājās plūdi. Tie togad bija ļoti lieli, jo strauji kusa. Pa upi braucām pāris dienu un sasniedzām pēdējo galamērķi – Kažānovu. Nākamajā dienā notika „vergu tirdzniecība" kā „Krusttēva Toma būdā". Katrs kolhoza priekšnieks gribēja sev labākos strādniekus. Tā kā es strādāšanā biju iesācējs, māsa – darbspējīgā vecumā, vecāki – ap 50 gadiem, bet vēl pieņemami strādnieki, skaitījāmies vidēja ģimene. Jaunam cilvēkam darbs kaulus nelauza, bet galvenais jau bija tas izsalkums, lai gan mūsu ģimene pārāk lielu badu nepiedzīvoja. Pirmajā gadā vecākus aizsūtīja uz mežniecību. Kaut kādā veidā iemantojām govi, tad ar iztikšanu bija vieglāk. Mana ģimene ar laiku iedzīvojās, pēdējos izsūtījuma gados kāvām pat 5-6 cūkas gadā. Ar tēvu bijām uztaisījuši kūtiņu, tāpēc ēdamā pietika. Zemnieku ģimene nekur nepazudīs, vienmēr kaut kā izķepurosies, ka tikai ir zeme.
– Cik daudz un kādi darbi bija jāstrādā Kažānovas kolhozā?
– Vasarā strādājām pie siena un labības novākšanas no saules līdz saulei. Mums vienmēr piesolīja – ja nepildīsi, nestrādāsi, atdosim baltajiem lāčiem. Mūs pārvaldīja komandants, čekists. Darbi kā jau kolhozā bija saistīti ar zemniecību. Pirmais gads, bez šaubām, bija visgrūtākais, bet vēlāk darbi un apstākļi uzlabojās. Man klājās diezgan grūti, jo biju paņemts no vidusskolas 9. klases, bet pārvaldniekam bija tikai četru klašu izglītība. Tāpēc savu reizi parunāju pretī, par ko man tos lāčus piesolīja ļoti bieži. Katrā ziņā nebiju ieredzēto sarakstā. Man iedeva grūsnu ķēvi, bet padarāmā normas bija iespaidīgas. Vēl joprojām brīnos, kā viņa neizmetās. Reizēm bija tā, ka pašam bija ķēve jāstumj uz priekšu, jāpalīdz kustēties. Bet sist nekad nesitu. Ķēvei piedzima ļoti smuks kumeliņš, ko nokrustīju par Zolotoju. Ar laiku sāku ar to braukt, vasarās sākumā biju pļāvējs, tad kaudžu metējs. Ziemā pārsvarā strādāju mežniecībā, un sievietes darināja zarus.
– Ja reiz runājāt pretī pārvaldniekam, vai negadījās nepatikšanas?
– Atceros reizi, kad pārbraucām no meža un bija gaidāma gada atskaite. Bija ieradies pārvaldnieks, ar ko man nebija pārāk labas attiecības. Atbrauca arī priekšnieki no rajona. Varbūt tas bija Dieva pirksts vai dumjums, bet es viņiem uzreiz uzprasīju, kāda ir tā mūsu kārtība, jo pārvaldnieks bieži nesmuki izrunājās, arī priekšnieki viņu kritizēja. Tāpēc ierosināju par pārvaldnieku iecelt no armijas pārnākušo brigadieri, kas bija ļoti labs cilvēks. Vēlāk priekšnieki paši saprata, ka ielaiduši vilku aitās. Pēc pāris nedēļām paklīda baumas, ka es it kā esot sakāvies ar tā saucamajiem grabovannijiem – noziedzniekiem, ko pilsētās nelaida, bet kas sādžās atstrādāja sodu mežniecībās, lai gan tas bija atgadījies citam izsūtītajam. No kaimiņu sādžas atbrauca paziņa, kas bija pārsteigta, ka vēl esmu sādžā. Sapratu, ka joki mazi un ka esmu izdarījis kaut ko ne tā. Sādžā biju dzirdējis, ka pirms vairākiem gadiem pēc līdzīga atgadījuma pazuduši septiņi izsūtītie. Domāju, ka nu man tie baltie lāči būs klāt. Gāja laiks, un kādā dienā atkal mūs sasauca uz lielo sapulci. Tātad – kaut kas nopietns. Kas nu būs? Izrādījās, ka Staļins ir nomiris. Ātri vien dzīve sādžā sāka uzlaboties – mums atveda lokomotīvi, kuļmašīnu, ievilka elektrību, atradās mazs traktoriņš. Ar sievasbrāli skaitījāmies traktoristi, jo bijām gājuši skolā. Smagais roku darbs nedaudz atvieglojās. Kārlim Andersonam nomira tēvs, un viņš vairs nevarēja būt par brigadieri, jo tādā amatā vajadzēja celties pirmajam un pēdējam iet gulēt. Tā nu brigadiera pienākumus pārņēmu es. Nekāda labā dzīve gan tā nebija, vien tik, ka nomainījās statuss. Ar jauno, manis izvirzīto pārvaldnieku Ziemeli labi satikām.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 27.03.2010.
Autore: LAURA VOITIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto