– Vai jūs 25. martā apmeklēsit kādu no piemiņas pasākumiem, un vai 1949. gada deportācijas ir skārušas arī jūsu dzimtu? – vakar jautājām Madonā sastaptajiem cilvēkiem.
Gunārs Vītoliņš no Vestienas: – Uz Sibīriju no Vestienas tika izsūtīts ļoti daudz cilvēku. Arī manai mātei tādas briesmas draudēja, jo divi brāļi atradās leģionā, bet savukārt jaunākais bija krievu armijā, līdz ar to kaut kā izdevās izvairīties no deportācijas. Es toreiz biju vēl mazs puika, bet atceros, kā istrebiteļi staigāja ap māju un vaktēja, vai tik mammas brāļi leģionāri neslēpjas kaut kur tuvumā…
Madoniete Līga Ezeriņa: – Uz Sibīriju varēja aizvest mammu, jo leģionā bija viņas brālis. Taču neaizveda, jo viņu, septiņpadsmitgadīgu meiteni, pabrīdināja. Piemiņas pasākumi 25. martā noteikti jārīko, tāpat 16. martā ir jāpiemin leģionāri. Ir reizes, kad arī es piedalos šādos piemiņas pasākumos.
Aija Špure no Mētrienas: – Es strādāju Madonas kultūras namā, kas ir viens no 25. marta piemiņas brīža organizētājiem pie Šķeltā akmens. Tas šogad sāksies pulksten 13. Piemiņas pasākumā piedalīsies arī manis vadītā jauniešu dramatiskā kolektīva dalībnieces ar dzejas lasījumiem. Gatavojoties šim pasākumam, kopā pārrunājām, cik tas svarīgi ir jaunajai paaudzei, vai jaunieši saprot šo latviešu tautas lielo sāpi, cik daudz par to zina un vai tas vispār interesē, jo viņi būs tie, kas saglabās vai nesaglabās šīs tradīcijas.
Valdis no Kārzdabas: – Tieši mūsu dzimtu 1949. gada deportācijas nav skārušas, bet uz Sibīriju tika aizvesti tālāki radi. Dažreiz mēs no Kārzdabas aizbraucam uz Cesvaini un piedalāmies tur notiekošajos 25. marta piemiņas pasākumos.
Madoniete Skaidrīte: – Mums laimējās, uz Sibīriju netikām aizvesti, bet starp cietušajiem ir tālāki radi. Sarkaņos, kur tolaik dzīvojām, bija diezgan daudz jaunsaimnieku, un tos 1949. gada deportācijas mazāk ķēra. Bet atceros, ka tā bija briesmīga nakts arī mājās palicējiem, un to nav iespējams aizmirst. Es katru gadu eju uz piemiņas pasākumu pie Šķeltā akmens un arī šogad piedalīšos.
Aptauju veica ŽEŅA KOZLOVA