„Starā" jau rakstījām par veselības aprūpes veicināšanas institūcijās iesaistītā personāla un pacientu komunikācijas prasmju pilnveidošanas apmācības kursiem, kuros piedalījās 70 mediķu ne tikai no bijušā Madonas rajona novadiem, bet arī attālākām vietām.
Madonas novada veselības aprūpes speciāliste Gunta Andžāne semināru raksturoja kā izdevušos, par ko liecinot pat vēl šobrīd saņemtie zvani, kuros atsevišķi mediķi nožēlo, ka nespēja tikt.
– Lielbritānijā pacientu apsekojums uzrādīja, ka 87% vēlētos iegūt iespējami vairāk informācijas par savu slimību, respektīvi, ir nepieciešama saruna, nevis tikai formāli pateikt, ka pacientam ir tāda un tāda diagnoze. Diemžēl šāds pētījums Latvijā netiek veikts, taču arī bijušā Madonas rajona ārstniecības iestādes uz kopējā Latvijas fona, kur saskarsme un komunikācija bieži vien ir apgrūtināta, nav izņēmums. Viens no traucējošiem apstākļiem ir laiks, kā dažādu iemeslu dēļ nav. Piemēram, ģimenes ārstu gadījumā tajās minūtēs, kas pacientam atvēlētas, ārstam ir jāpagūst izdarīt ļoti daudz – jāizrunājas ar pacientu, viņš jāizmeklē, jāsakārto dokumentācija, bet aiz durvīm šo procesu uz priekšu vēl dzen pacientu rinda. Taču ārsti paši ir pamanījuši, ka viņiem šāda veida seminārs un tajā gūstamās zināšanas ir nepieciešamas, jo līdz šim par konkrētajām tēmām daudz runāts un mācīts netika, – norādīja Gunta Andžāne.
Semināra struktūra bija ļoti veiksmīga. Teorētisko daļu labi atsvēra praktiskā, kur katrs varēja izmēģināt, ko nozīmē īsā laikā no otra cilvēka iegūt svarīgu informāciju un vienlaikus pateikt arī sliktu ziņu. Ārsti iejutās arī lomu spēlēs. Piecas minūtes viens ar otru runāja un tad atbildēja, ko par savu kolēģi šajā laikā uzzinājis un kas no teiktā ir bijis derīgs, bet kas ne. Lektori semināra dalībniekiem deva arī reālu situāciju aprakstus un noskaidroja, kā katrs no mediķiem konkrētajā situācijā rīkotos. Seminārā mediķi izmantoja arī Balinta grupas metodi. Tika noskaidrots, kuriem grupas dalībniekiem ir aktuālas problēmas saistībā ar kādu pacientu vai kolēģi, par ko viņi vēlas runāt. Katrs no tiem pāris minūtēs izklāstīja savu problēmu, un tad grupa pieņēma lēmumu, kuru problēmu skatīt. Dalībnieks 15-20 minūtēs izklāstīja visu, kas viņam tajā situācijā bijis sāpīgs, un uzdeva grupai jautājumu, formulējot, ko viņš no tās vēlas. Arī grupa uzdeva precizējošus jautājumus. Pēc tam katram dalībniekam, kas vēlējās, bija iespēja iejusties stāstītāja vai kāda cita šajā problēmu situācijā iesaistītā cilvēka lomā un pastāstīt, ko viņš jūt. Galarezultātā problēmas izklāstītājam jautāja, ko viņš ir guvis, vai grupa ir devusi viņam gaidīto, kā viņš pašreiz jūtas un ko domā, vai ir kaut ko guvis turpmākam darbam ar šo pacientu vai kolēģi, vai ir sapratis, kāpēc viņam ir tādas attiecības un tādas problēmas. Ārsti atzina, ka darbs Balinta grupā esot ļoti palīdzējis, un tāda arī ir grupas pamatdoma – palīdzēt palīdzētājam. Ikvienam darbā var rasties situācija, kurā saskarsmē ar pacientu rodas apmulsums vai nerodas pareizie vārdi, ko teikt, tādēļ, analizējot reālas situācijas, ārsti gūst neatsveramas iemaņas, kas var noderēt saskarsmē ar pacientiem.
– Nereti mediķiem nav zināšanu par to, ko teikt, cik daudz pateikt un kādā formā to darīt. Un noteicošā ne vienmēr ir tikai verbālā komunikācija, liela nozīme ir arī neverbālajai. Ja ārsts apsēdīsies un acu kontakts ar pacientu viņam būs vienā līmenī, tad efekts būs daudz lielāks, nekā no kājās stāvot, it kā garāmejot pateikta teksta. Saistībā ar šo situāciju tika minēts pat konkrēts gadījums. Ārstam ieejot palātā, tika uzņemts laiks. Vienam pacientam viņš jautāja visus klasiskos jautājumus: vai nav temperatūras, kāda ir vēdera izeja, pašsajūta un beigās noteica, ka būs jau labi. Pirmajam ārstam aizejot, palātā ienāca otrs, kas apsēdās uz gultas malas un jautāja visus tos pašus jautājumus tikpat ilgā laika periodā, kā pirmais. Rezultāti atšķīrās ļoti būtiski. Pirmajā gadījumā pacients atzina, ka jūtas tikai kā kārtējais slimnieks, kam nepievērš uzmanību, bet otrajā – par mani rūpējas, ārsts ir laipns un iejūtīgs, – seminārā minēto piemēru raksturoja Gunta Andžāne.
Tiesa, ir medicīnas jomas, kur komunikācijai ir ļoti liela nozīme. Viena no tām ir onkoloģija, kur veids, kā ārsts informē pacientu par audzēju, var vai nu dot, vai – gluži pretēji – atņemt spēju dzīvot un cīnīties.
– Arī ārstam pateikt pacientam, ka viņš ir neārstējami slims vai dzīvot viņam ir atlicis neilgu laiku, ir ļoti smags pārbaudījums. Tādēļ, manuprāt, vērtīgi bija docentes Daces Baltiņas dotie padomi. Tie nebija teorētiski vispārīgi spriedelējumi, viņa sniedza tekstus, ko teikt un ko, gluži pretēji, neteikt nekad, – savstarpējās komunikācijas milzīgo lomu ārsta un pacienta saskarsmē uzsvēra Madonas novada veselības aprūpes speciāliste.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
OĻĢERTA SKUJAS foto