Pārvācoties uz dzīvi 100 kilometru no Rīgas, šoziem vairāk nekā parasti esmu "sazobē" ar to, kas notiek laukos. Arī pašam daudzos jautājumos tapis nedaudz klārāks skats.
Gadās arī palasīt "Staru", lasīju arī tajā publicēto Ilmāra Puriņa paskvilu par to, cik viss šajā valstī ir nepareizi, cik likumi ir muļķīgi sastādīti un godīgam makšķerniekam neizpildāmi. Plašā un prātīgā izklāsta beigās bija arī pāris man veltītas rindkopas.
Viena, ka manos raidījumos tiekot ignorēts Makšķernieku noteikumos rakstītais, otra – ka es esot pašpārliecināti zīmējies tālās pasaules malās nezin par kādu naudu…
Stulbi tas, ka šādas nepatiesības pārliecinošā tonī tiek paustas lauku lasītājiem, kam jau tāpat viegli neiet. Rezultātā prātā paliks doma – protams, ka tur kaut kas nav tīrs, ja reiz Puriņš avīzē rakstīja. Negribu to tā atstāt, tāpēc šī vēstule.
Hobiji katram ir savi, tāpat kā ticība vai naudas pelnīšanas veids. Manējais ir makšķerēšana. Un, lai cik neticami tas liekas Cesvainē, uz tālām zemēm parasti braucu par savu, sponsoru, bet ne par valsts naudu. Manam TV raidījumam "Ar makšķeri" līdz šim gadam Zivju fonds sedza aptuveni pusi nepieciešamo līdzekļu, pārējo meklējam paši. Un te tad arī nonākam pie tēmām, kuras redzamas raidījumos.
Ja tur būs blēņas un aplamības, cilvēki neskatīsies un atbalstītāju nebūs. Savukārt valsts atbalstam – Zivju fondam ir padome, kas līdzekļus jau gadus četrus piešķir tikai ar noteikumu, ka rādām Latvijas zivju vietas.
Izskatot projekta pieteikumu, kurā smalki un pa mēnešiem norādīts, kādas tēmas un kādā laikā plānots aktualizēt, fonda padome tad arī lemj, vai līdzekļus uz gadu piešķirt vai ne. Šobrīd, marta sākumā, man joprojām nav zināms, vai 2010. gadā raidījumam valsts (Zivju fonda) atbalstu dabūsim vai ne.
Kad pieteikums nobalsots, tiek slēgts līgums. Obligāts tā punkts ir arī raidījumu vērtēšana reizi ceturksnī, klātesot gan zinātniekiem, gan ierēdņiem no Vides ministrijas un Zemkopības ministrijas Zivsaimniecības departamenta, tāpat no abām zināmākajām makšķernieku sabiedriskajām organizācijām – Latvijas Makšķernieku asociācijas (www.dzivaisudens.lv) un Latvijas Makšķerēšanas sporta federācijas.
Analizējam raidījumu tēmu aktualitāti, izklāstu un atbilstību likumiem, domājam, ko un kā parādīt. Tai pašā laikā atvaļinātais inspektors domā un raksta, ka situācija ir tāda pati, kā laikos, kad viņš darbojās zivju sargu frontē. Laiki tagad ir citi. Neskaidras un nenoteiktas lietas neiet cauri.
Ja runājam par netaisnībām, tās ir ceļos, pa kuriem aiztek nauda, kuru maksājam par kartēm. Pērn Zivju fondā karšu nauda ieplūda ap 230 tūkstošiem latu. Tie aizgāja kopējā valsts budžetā. Bet Zivju fondam, kurā bez makšķerēšanas karšu naudas ienāk aptuveni vēl tikpat līdzekļu arī no zvejas tiesību maksas un soda naudas, iedala uz pusi mazāku summu – šogad nedaudz virs 200 tūkstošiem. Sanāk, ka makšķernieki ar savu it kā ūdeņu bagātības vairošanai domāto nodevu – 10 latu gadā – palīdz lāpīt valsts budžeta caurumus. Tāda ir Repšes ministrijas iedibināta kārtība. Nauda, kas ienāk par ūdeņiem, pie tiem atpakaļ nonāk vien tik, cik varenie izlemj.
Vēl viena cilvēku grupa, kuri ir nonākuši tādā kā varas ķīlnieku lomā, ir zivju inspektori. Šogad viņu ir uz pusi mazāk nekā pērn, algas mazas, arī darba specifika tāda, ka vairāk iznāk pildīt formalitāšu papīru grēdas, nevis nodarboties ar pārkāpēju gūstīšanu.
Man jau liekas, ka, neiedziļinoties likumos vai to pantos, makšķernieki paši ļoti labi zina, kas ūdeņiem nāk par labu un kas ne. Vai tiešām, zinot situāciju valstī, ir grūti pašiem rīkoties tā, lai zivju nepaliek mazāk un sirdsapziņa tīra? Es zinu: jūs lasāt un smīnat…
Rezultātā pēc kāda laika paši, vēloties beidzot kaut ko noķert, brauksiet uz maksas dīķiem vai ezeru, ko kāds apsaimnieko un piesargā. Un maksāsiet par savu smīnēšanu par likumiem.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 13.03.2010.
Autors: MĀRIS OLTE
OĻĢERTA SKUJAS foto