Kopš 1998. gadā Madonā tika atvērts z/s "Rubeņi" veikals "Fantāzija", aizritējis jau divpadsmit gadu. Kā uzskata veikala īpašniece Dzidra Vaitkūne, uzņēmuma veidošana sakrita ar pirmo krīzes laiku, kas, viņasprāt, bija daudz grūtāks nekā tagad. Aicinot uz sarunu Dzidru Vaitkūni, centos izdibināt, kā ir izdevies tas, uz ko mudina cilvēkus tagad, – dibināt savu uzņēmumu.
– Kā tas izveidojies, ka rokdarbu veikals-darbnīca "Fantāzija" pieder zemnieku saimniecībai "Rubeņi"?
– Man jau toreiz likās, ka ir jaunības kults un cilvēks ap 40 gadiem kļūst nevajadzīgs. Strādāju "Mākslā", un tā bija pirmā, ko likvidēja. Manas saknes ir meklējamas un atrodamas laukos, jo tēvs nāca no Sarkaņiem. Breša laikā atpirkām dzimtas mājas, kas ir celtas no 16. gadsimta. Tā, turoties pie savām saknēm, izveidojām z/s "Rubeņi". Nodibinot lauku saimniecību, vispārējā pacēlumā, kas tolaik bija visiem, atgūstot zemi, mēģinājām darīt arī ko lauksaimniecībā. Tomēr ne man, ne vīram nav specifisko zināšanu (vīra profesija ir metinātājs, mana sfēra ir aušana un rokdarbi). Kādus 8 gadus vadīju Ērgļu lietišķās mākslas studiju. Ātri aptvērām, ka nekādi lauksaimnieki no mums neiznāks. Zeme jau mums ir, to izmanto tie, kam ir vajadzīgas ganības, zāle.
90. gadu sākumā bija grūtāk, jo darba nebija, no zemniekošanas nekādu ienākumu nebija, bet bērni auga, viņiem bija savas vajadzības skolā, un bija jādomā, ko darīt.
– Ja ir mākslinieka izglītība, tad arī ir tendence īstenot savu ideju līdz galam?
– Jā! Par to, kādā virzienā strādāt, šaubu nebija – tajā, ko esi mācījies, kur jūties zinošs un varošs. Esmu beigusi Liepājas lietišķās mākslas vidusskolu. Tas bija 1975. gadā. Skola Rīgā bija tendēta uz etnogrāfiskajām vērtībām, Liepājā – uz moderno, un tāpēc mani velk arī modernais. Man padodas aušana, šūšana, adīšana, kad uznāk, arī gleznošana, esmu izmēģinājusi roku arī keramikā, dzintara apstrādē, bet aušana ir tā, kas patīk vislabāk. Vienmēr strādāju, liekot lietā fantāziju, izmantojot kādu modernu akcentu, jaunradi. Tāpēc arī veikalam dots tāds nosaukums. Mākslas skola deva ļoti daudz, īpaši veicināja māksliniecisko domāšanu un radošo dzirksti. Daru ļoti dažādas lietas, un tās visas ir atrodamas "Fantāzijā". Te viss pārsvarā balstās uz roku darbu. Viss, kas tiek piedāvāts no materiāliem, tiek piedāvāts arī jau izpildījumā – darbos. Cilvēki nāk, aplūko, un arī rodas iedvesma ko darīt.
Es pati vienā personā esmu gan rokdarbu veicēja, gan veikala vadītāja, gan grāmatvede. Kādreiz grāmatvedi algoju, bet viņa bija jau gados, un tad, kad aizgāja pensijā, izlēmu, ka mācīšos grāmatvedības zinības pati. Par zināšanām esmu pateicīga Neldai Janovičai. Nevienu dienu nenožēloju, ka apguvu grāmatvedību. Tagad, kad orientējos grāmatvedībā, mainījusies domāšana. Nekad nebiju domājusi, ka tas ir tik svarīgi.
– Kā izdevās atrast veikalam telpas?
– Sākumā jau mums bija viena telpa Madonas autoostā, bet tad sapratām, ka jāmeklē kas savs. Sadūšojāmies ņemt kredītu un iegādājāmies māju Saules ielā 26. Māja tikai izskatās maza, īstenībā pietiek vietas gan dzīvošanai, gan veikalam un darbnīcai. Pirmais stāvs mūs uztur. Tagad māja ir mūsu, jo veiksmīgi izdevās nomaksāt kredītu vēl pirms ekonomiskās lejupslīdes. Paguvām līdz ar nagiem, un tagad ir liels atvieglojums. Varu pat gudri spriest, ka kredīti – tie ir pārtikušo greznība.
– Kad deviņdesmitajos gados ieveda preces no Rietumiem, rokdarbi it kā palika ēnā. Kā jūs izjūtat attieksmi pret rokdarbiem agrāk un tagad?
– Sākām ar "Fantasy Kraft" šujmašīnām, ar apģērbu remontu, bet paralēli tika strādāti un piedāvāti arī rokdarbi. Tā kā bija noausts daudz segu, tās izliku, un cilvēki pirka. Tā nebija masu produkcija, bet gan individuālie darbi. Tautiskais jau nāk līdzi visos laikos, un nevar teikt, ka rokdarbi aiziet pagātnē. Tieši otrādi, liekas, ka atkal tie atdzimst. Latvijā ir daudz rokdarbu saloniņu. Viss atkarīgs no tā, kas tos ir izveidojis. Ja salons pieder māksliniekam, tad to garšu jau jūt. Ja tas ir tikai ar domu pirkt un pārdot, nav tā skata. Es drīzāk skatos nevis uz to, kas ir otram, bet cenšos ielikt ko savu. Ja kāds nāk uz "Fantāziju" ko pašpikot, lai dara to, jo izpildījums ar citu roku, citiem materiāliem būs cits. Jūt, ka cilvēkiem ir vairāk brīvā laika un mazāk naudas. Protams, lētāk ir nopirkt dziju un pašam adīt sev vai dāvināšanai. Tāpēc salonā ir lielāks noiets dzijām, citiem materiāliem.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 06.02.2010.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
OĻĢERTA SKUJAS foto