Ir grūti pilnībā uzskaitīt, ko tik pusgadsimta garumā nav iemācījusies un apguvusi AGRA ZALĀNE. Kustību traucējumi jau no bērnu dienām viņu nav kavējuši pieveikt daudzās dzīves grūtības un stāvēt tām pāri. Arī šobrīd Kusā dzīvojošā Agra nebeidz būt par iedvesmas avotu tiem, kas viņu pazīst. Drīzumā viņa absolvēs grāmatvedības programmu koledžā, kur pēdējos divus gadus mācījusies klātienē Jūrmalā.
– Cilvēks, kam bijušas lielas problēmas, dzīves pagriezieni, slimības, operācijas, tomēr ir spējis saglabāt neizmērojamu optimismu un enerģiju. Joprojām viņa iet laikiem līdzi, mācās un ir kā iedvesmas avots pārējiem. Cilvēks, kas visu laiku strādā, kaut ko dara, – tā Agru raksturo viņas kaimiņiene. Taču ko par savām aktivitātēm saka pati Agra Zalāne?
– Šobrīd strādāju pie kvalifikācijas darba, kas teju jau būs jānodod. Mācos grāmatvedību, lai gan sirdij tuvāka man ir māksla. Koledžā Republikas rehabilitācijas centrā (RRC), kur esmu iestājusies, programmas mākslas jomā nebija. Mācos jau divus gadus un februārī šo skolu absolvēšu. Uz skolu aizgāju tāpēc, ka tā ir vienīgā Latvijā, kas domāta tieši cilvēkiem ar invaliditāti. Tur var iegūt gan profesionālo, gan koledžas izglītību. Apgūstamās programmas bija ļoti dažādas, taču liela nozīme tajā, ko vari apgūt, ir ārsta atzinumam par tavām spējām un piemērotību šai vai citai programmai. Tā kā matemātikā uzrādīju labus rezultātus, man piedāvāja mācīties grāmatvedību.
– Vai nebija bail šajā vecumā mācīties ko jaunu? Vai apkārtējie saprata un atbalstīja?
– Daudzi mani sauca par trako, bet man tomēr gribējās to izdarīt. Skolā mācās pat par mani vecāki cilvēki, jo šobrīd ir popularizējusies mūžizglītība. Kursā ir arī 18 gadu veci jaunieši. Tur pieņēma tikai tos, kas pabeiguši vidusskolu vai ieguvuši profesionālo izglītību, ko es biju ieguvusi Liepājā. Sākumā bija jāiziet sagatavotības un piemērotības testi divu nedēļu garumā. Bija gan fizika, gan grāmatvedības pamati. Nodomāju: kā var būt iekļauti jau grāmatvedības pamati, ja tos vēl neesam mācījušies? Visvairāk bija bail no datorzinību pārbaudes. Atzīšos, ka šur tur izlīdzēja blakussēdētājs, skolasbiedrs no Alsviķiem, kas tieši specializējās šajās zinībās. Uzskatu, ka bija grūti, jo jau pirmajā reizē mums prasīja izveidot vizītkartes, arī pārējie uzdevumi nebija no vieglajiem. Protams, jaunākiem cilvēkiem tas nekas īpašs nav, bet man pret datoru bija neliela bijība, vēl līdz šim neesmu to simtprocentīgi apguvusi. Alsviķos bijām apguvuši tikai pamatus, tagad, Jūrmalā, datorzinības ir padziļinātākas. Skaitļi man patīk, pacietība arī ir. Grāmatvedība ir nozare, kur nedrīkst kļūdīties. Kāpēc neizmantot iespēju, ja skola ir par brīvu? (Valsts aģentūras „Sociālās integrācijas centrs" (SIC), kas piedāvā invalīdiem par brīvu apgūt vidējo profesionālo vai 1. līmeņa augstāko profesionālo izglītību, realizē Eiropas iniciatīvu EQUAL projektu „Invalīdu nodarbinātības veicināšana". SIC sastāvā ietilpst Koledža RRC, Jūrmalas profesionālā vidusskola un Sociālās un medicīniskās rehabilitācijas nodaļa. – Aut.) Vajag tikai mācīties. Tieši jaunie ir tie, kas reizēm negrib piespiesties. Latvieši vispār var priecāties, jo Igaunijā nav tādas skolas par brīvu.
– Teicāt, ka grāmatvedība nav jūsu sirdslieta. Kas tad sagādā vislielāko prieku?
– Vismīļākā nodarbošanās man tomēr ir mūzika. Spēlēju sintezatoru un akordeonu. Mana vecmamma bija liela muzikante, un pie viņas bieži brauca Artis Kumsārs runāties un ierakstīt viņai zināmās dziesmas. Kopā ar mammu un Jāni Ruņģi bijām izveidojuši pat savu kapelu un braukājām, spēlējām. Tajos laikos gan nevarēja tā brīvi muzicēt, jo vajadzēja nokārtot kvalifikāciju. Bijām ļoti priecīgi, kad dabūjām trešo kategoriju. Esam spēlējuši daudzās kāzās. Manā īpašumā ir saglabājusies mammas dziesmu grāmata ar ierakstiem, sākot no 1943. gada.
Manai vecmammai bija vācu klavieres, un septiņu gadu vecumā jau spēlēju „Kur tu teci, gailīti". Kad dzīvoju Liepājā, kaimiņiene mēģināja iemācīt spēlēt pēc notīm, bet īsti labi negāja. Viņa bija iedevusi man notis ar ielaistu kļūdu. Es nospēlēju bez kļūdas, un viņa teica: „Tu nospēlēji pareizi, bet ne pēc notīm." Kam ir muzikālā dzirde, tam grūtāk pēc notīm spēlēt – gribas pa savam. Man sirdij tuvāki ir vecmammas gabali, piemēram, „Uz kalna stāv vientuļš ozols". Tās jaunās dziesmas tik ļoti neaizrauj.
Bērnību un jaunību atceros ļoti harmonisku, jo mājās bieži skanēja mūzika, pati arī spēlēju. Kāzās, kad „lielie" muzikanti bija galīgi „piekusuši" un aizgājuši gulēt, pie spēlēšanas lika mani, amatieri. Vecmammas mājās vienmēr notika viesības, kas ilga līdz pieciem rītā. Pa to laiku neviena dziesma neatkārtojās. Vectēvs, savukārt, taisīja cītaras, un no ciemiem viņu ātrāk prom nelaida, kamēr nebija uzspēlējis uz cītaras. Vecmamma spēlēja vijoli līdz pat 89 gadu vecumam un visas dziesmas paturēja galvā. Mamma bija ļoti sabiedriska, mācēja jubilejās uzturēt jautrību. Man viņas ļoti pietrūkst, mammīte pagājušajā gadā nomira.
Tagad jāizvēlas, kas vislabāk no maniem daudzajiem hobijiem patīk. Domāju, ka turpināšu aušanu, ir iecere izveidot kāzu grāmatu vedējiem. Daudzi jau ir smēlušies iedvesmu no šīs grāmatas, kurā apkopoti dzejoļi, dažādi teksti, joki, arī humoristiski joki par un ap jauno pāri. Pati neesmu bijusi ļoti daudzās kāzās, bet esmu tām zīmējusi.
Brīvajā laikā aužu glezniņas, adu, tamborēju, minu krustvārdu mīklas. Patīk visādi rokdarbi un radoša izpaušanās.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 16.01.2010.
Autore: LAURA VOITIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto