Skolotāja profesija bieži tiek saukta par vienu no nozīmīgākajām sabiedrībā, jo tieši pedagogi palīdz veidot nākamo paaudžu zināšanas, vērtības un attieksmi pret dzīvi. Lai gan nereti tiek runāts par izaicinājumiem izglītības nozarē, arvien ir jaunie cilvēki, kuri ar aizrautību un pārliecību izvēlas savu nākotni saistīt ar darbu skolā.
Madoniete SANDIJA GORDIJENKO-KRŪMIŅA ir viena no viņiem. Viņa studē Daugavpils Universitātē, apgūstot sākumizglītības skolotāja profesiju, un jau šobrīd ikdienā strādā Madonas pilsētas vidusskolā. Pirmais darba gads skolā viņai devis ne tikai vērtīgu pieredzi, bet arī vēl lielāku pārliecību par savu izvēlēto ceļu. Strādājot gan kā skolotāja palīgam, gan datorikas skolotājai, Sandija ik dienu sastopas ar bērnu zinātkāri, izaicinājumiem un mazajiem panākumiem, kas veido skolas dzīves neatņemamu daļu.
– Šobrīd apvienoju darbu skolā ar studijām, kas man sniedz gan vērtīgu profesionālo pieredzi, gan iespēju teorētiskās zināšanas uzreiz izmantot praksē. Studēju sākumizglītības skolotāja programmā. Pēc studiju pabeigšanas būšu kvalificēta strādāt ar bērniem sākumskolas posmā un pasniegt vairākus mācību priekšmetus līdz 6. klasei. Šī programma ir ļoti daudzpusīga, jo ļauj iegūt zināšanas dažādās jomās un sagatavo darbam ar dažāda vecuma bērniem.
– Kā radās vēlme kļūt par skolotāju?
– Interese par skolotāja profesiju man radās jau aptuveni septītajā klasē. Ar klasesbiedriem mēdzām spēlēt skolotājus un skolēnus, un jau toreiz sapratu, ka man patīk mācīt.
Arī apkārtējie cilvēki bieži teica, ka pedagoga profesija man piestāvētu. Gan vecāki, gan skolotāji, gan citi pieaugušie saskatīja manī īpašības, kas nepieciešamas darbā ar bērniem. Ar laiku šī doma nostiprinājās, un es pieņēmu lēmumu savu nākotni saistīt ar pedagoģiju.
– Pirmais mācību gads kā skolotājai aizvadīts. Kāds tas bija?
– Lai gan nostrādāju nepilnu mācību gadu, tā bija ļoti vērtīga un bagātinoša pieredze. Darbu uzsāku Madonas pilsētas vidusskolā, kur man bija iespēja iepazīt pedagoga profesiju no praktiskās puses un saprast, cik daudzpusīgs patiesībā ir skolotāja darbs.
Sākotnēji strādāju kā skolotāja palīgs 3. klasē. Tas nozīmēja būt klātesošai dažādās mācību stundās, palīdzēt bērniem, kuriem nepieciešams papildu atbalsts, un sadarboties ar klases skolotāju. Vēlāk kļuvu arī par datorikas skolotāju 5. un 6. klasēs.
Tādējādi man bija iespēja strādāt ar divām ļoti atšķirīgām vecuma grupām. Tas ļāva novērot bērnu attīstību dažādos vecumposmos un iegūt daudzveidīgu pieredzi.
– Ar kuru vecuma posmu strādāt ir vieglāk?
– Manuprāt, vieglāk ir strādāt ar vecākiem skolēniem. Viņi jau daudz labāk izprot skolotāja prasības, spēj ilgāk koncentrēties un vieglāk uztver sniegto informāciju.
Savukārt darbā ar jaunākajiem skolēniem nepieciešama lielāka pacietība un individuāla pieeja. Katrs bērns ir atšķirīgs, un skolotājam jāspēj atrast veidu, kā veiksmīgi sadarboties ar katru no viņiem. Tas prasa vairāk laika un enerģijas, taču vienlaikus sniedz arī lielu gandarījumu.
Visvairāk man patīk redzēt bērnu izaugsmi un attīstību. Lielākais gandarījums ir brīdis, kad skolēns saprot neskaidru tēmu vai apgūst jaunu prasmi.
Man ir svarīgi ne tikai nodot zināšanas, bet arī panākt, lai bērni tās izprot un spēj izmantot nākotnē. Mūsdienās īpaši svarīgi ir attīstīt bērnu domāšanu, izpratni un spēju mācīties patstāvīgi.
– Pedagoga darbs nebūt nav vienkāršs. Vai nācās saskarties arī ar izaicinājumiem?
– Esmu pabeigusi trešo kursu, un priekšā vēl ir ceturtais – noslēdzošais – studiju gads. Sākotnēji baidījos, ka apvienot darbu ar studijām būs ļoti sarežģīti. Tomēr realitātē viss izrādījās daudz vieglāk, nekā biju iedomājusies. Lielu atbalstu saņēmu gan no universitātes docētājiem, gan kursabiedrenēm. Mūsu studiju grafiks tika pielāgots tā, lai būtu iespējams apvienot darbu skolā ar studijām. No rīta strādāju skolā, bet pēcpusdienās piedalos lekcijās.
Nākamajā mācību gadā turpināšu darbu Madonas vidusskolā kā datorikas skolotāja. Mācīšu 4., 5. un 6. klašu skolēnus.
Par darbu skolotāja palīga amatā vēl nav pieņemts galīgais lēmums, jo tas būs atkarīgs no skolas vajadzībām un citiem aspektiem.
– Kādas bija sajūtas pirmajā darba dienā skolā?
– Sākumā bija neliels satraukums, bet tajā pašā laikā es sapratu, ka būs viegli un nepieciešams laiks, lai pierastu. Veiksmīgu sākumu nodrošināja tas, ka strādāju kopā ar skolotāju, kura savulaik mācījusi arī mani. Tas palīdzēja ātrāk iejusties kolektīvā un atrast kopīgu valodu gan ar kolēģiem, gan skolēniem. Pēc dažiem mēnešiem jau jutos pilnīgi droši un pārliecināti savā darbā. Es ļoti labi saprotos ar bērniem, līdz ar to ir arī vieglāk strādāt.
Savu aizvadīto darba gadu vērtēju ļoti pozitīvi. Sākumā man bija šaubas, vai spēšu tikt galā ar dažādām situācijām un bērnu vajadzībām. Taču ar laiku ieguvu pārliecību par savām spējām.
Īpaši priecājos par iespēju kļūt par datorikas skolotāju. Sākotnēji vēlmi mācīt datoriku, biju nolikusi otrajā plānā, bet realitātē notika pavisam citādāk.
Darbs ar bērniem, iespēja dalīties zināšanās un redzēt rezultātus sniedz lielu gandarījumu. Es ar skolēniem ātri atrodu kopīgu valodu. Kopā ar viņiem mācos arī pati, rodu jaunas pieejas, nostiprinu zināšanas.
– Izglītības sistēma laika gaitā ir ļoti mainījusies.
– Jā, pārmaiņas ir ļoti būtiskas. Šobrīd skolās tiek īstenota kompetenču pieejā balstītā izglītības programma "Skola 2030", kas ievērojami atšķiras no iepriekšējās sistēmas.
Studiju laikā bieži analizējam un salīdzinām programmas. Var redzēt, ka laika gaitā programmas ir krasi mainījušās. Protams, katrai sistēmai ir savi plusi un mīnusi, tomēr kopumā pārmaiņas, manā skatījumā, nāk par labu.
– Kā jums izdodas ieinteresēt bērnus mācībām?
– Viens no galvenajiem instrumentiem ir humors. Es uzskatu, ka mācību procesam nav jābūt pārlieku stingram vai formālam.
Ir svarīgi atrast kopīgu valodu ar bērniem, radīt pozitīvu atmosfēru un veidot savstarpēju uzticēšanos. Tajā pašā laikā skolotājam jāspēj saglabāt autoritāti un noteikt robežas.
Ja ar bērnu būsi jauks, arī viņš tāds būs. Ja bērns jūtas saprasts un cienīts, viņš daudz labprātāk iesaistās mācību procesā.
Manuprāt, skola ar dažādām aktivitātēm, novērtējuma modeļiem motivē bērnus mācīties, censties, piedalīties. Protams, ne uz visiem tas darbojas, bet tas lieliski strādā.
– Ko esat iemācījusies no kolēģiem?
– No pieredzējušajiem skolotājiem esmu apguvusi dažādas mācību metodes, darba organizēšanas paņēmienus un komunikācijas prasmes.
Skolotāju kolektīvā notiek nepārtraukta pieredzes apmaiņa. Mēs dalāmies idejās, apspriežam veiksmīgas pieejas un mācāmies viens no otra, papildinām viena otru. Šāds atbalsts ir ļoti nozīmīgs, īpaši jaunam pedagogam.
Tāpat mums ir daudz dažādu kursu un apmācību. Piemēram, mākslīgais intelekts un digitālās tehnoloģijas kļūst par neatņemamu mūsdienu izglītības sastāvdaļu. Tās palīdz dažādot mācību procesu, padarīt stundas interesantākas un veicināt skolēnu radošumu.
Arvien vairāk skolotāju izmanto dažādus digitālos rīkus, un arī skolēniem tas šķiet saistoši. Mūsdienās bez tehnoloģijām iztikt kļūst arvien grūtāk. Tāpat apmeklējam dažādus kursus profesionālajai izaugsmei, kas palīdz kļūt par vēl labāku skolotāju.
Man ar kolēģiem ir ļoti paveicies, vienmēr varu lūgt palīdzību un atbalstu. Pozitīvi, ka lielu daļu skolotāju zinu vēl no tiem laikiem, kad pati mācījos šajā skolā.
– Lai gan skolotājiem vēl jādodas uz skolu, noteikti ir jau plāni atvaļinājumam.
– Vasarā noteikti atpūtīšos un centīšos atjaunot spēkus pēc intensīvā mācību gada. Plānoju apmeklēt festivālus, pavadīt laiku ar ģimeni un draugiem, kā arī turpināt pilnveidot savas zināšanas angļu valodā. Šobrīd norit kursi, kurus ar interesi apmeklēju.
Savukārt vakaros, pēc darba, atpūtu gūstu pastaigājoties. Tagad, kad ir atjaunota Mīlestības graviņa, ir vēl viena skaista pastaigu vieta pilsētā. Madona ir ļoti skaista pilsēta. Nekad negribētu dzīvot lielpilsētās. Īstā atpūta ir sajūta, kad tu vari justies brīvs no visa.
– Ko jūs ieteiktu jauniešiem, kuri apsver iespēju kļūt par pedagogiem?
– Vispirms ir svarīgi saprast, vai patiešām patīk strādāt ar bērniem. Pedagoģija nav profesija, kuru var izvēlēties tikai praktisku apsvērumu dēļ.
Skolotājam jābūt ieinteresētam bērnu attīstībā, jāspēj būt pacietīgam, atsaucīgam un ieinteresētam savā darbā. Ja šīs īpašības piemīt, pedagoģija var kļūt par ļoti piepildītu un nozīmīgu dzīves aicinājumu. Ja izvēle ir piespiedu kārtā, diemžēl rezultāta nebūs.
– Kādas īpašības, jūsuprāt, ir vissvarīgākās skolotājam?
– Pirmkārt, aizrautība ar savu darbu. Otrkārt, patiesa mīlestība pret bērniem un vēlme palīdzēt viņiem augt un attīstīties. Treškārt, pacietība, empātija un spēja nepārtraukti mācīties pašam. Ir jābūt azartam.
Labs skolotājs ne tikai māca, bet arī iedvesmo.
– Ko jūs novēlētu skolēniem vasarā?
– Novēlu pilnvērtīgi izbaudīt vasaru – atpūsties, peldēties, ceļot, pavadīt laiku kopā ar ģimeni un draugiem.
Tomēr aicinu arī neaizmirst par grāmatām. Lasīšana attīsta valodu, domāšanu, iztēli, bagātina vārdu krājumu un palīdz saglabāt mācību prasmes. Tāpat noderīgi ir laiku pa laikam atkārtot matemātiku vai citas zināšanas, lai septembrī būtu vieglāk atsākt mācības.
12.06.2026.