— Vai jūsu ģimenē ir stāsti par deportācijām vai represijām padomju okupācijas laikā?
Ligita no Madonas: – Arī tad, ja represijas dzimtu nav skārušas, ir svarīgi stāstīt jaunatnei šos stāstus un atcerēties mūsu tautas smagās vēstures lappuses, kā cilvēki vēl izsūtījumā tika spīdzināti, terorizēti un mocīti. Es svētdienas vakarā noskatījos Dzintras Gekas filmu TV par šīm deportācijām. Jaunatnei ir jāzina, kam jāpateicas par to, ka tai šobrīd tik viegla dzīve.
Alda no Madonas: – Svētdien, kad Latvijā pieminēja 85 gadus kopš 1941. gada 14. jūnija deportācijām, kopā ar kori biju Senioru koru salidojumā Popē. Ventspilī arī notika piemiņas brīži. Katrā ziņā skumja diena. Arī manai ģimenei represijas nav gājušas secen. Vectēvu izsūtīja 1944. gadā, jo viņš bija aizsargs. Viņš gan maz par to runāja.
Anna no Liezēres: – Svētdien televīzijā bija laba programma, pieminot šos traģiskos notikumus. Bez šaubām, jaunajai paaudzei ir jāzina mūsu tautas vēsture. Par laimi, mūsu ģimeni šie traģiskie notikumi nav skāruši, bet mana meita strādā muzejā un zina daudz šo traģisko stāstu. Svētdien arī mazmeita piedalījās represētajiem veltītajā pasākumā Madonas muzejā.
Jurijs no Ļaudonas: – Šoreiz nesanāca īpaši paskatīties raidījumus, bet katrā ziņā represijas ir skārušas arī mūsu ģimeni. Vecotēvu un vecomammu izsūtīja uz Sibīriju 1946. gadā. Vectēvu vispirms, viņu apsūdzēja mežabrāļu atbalstīšanā. Vecmammu ar diviem bērniem izsūtīja nedaudz vēlāk. Manam tēvam bija jau 18 gadi, kad atgriezās.
16.06.2026.