Beidzot ar Latvijas Zinātņu akadēmijas piešķirto Goda doktora grādu ir novērtēts arī "Iedzēnu" selekcionāra RŪDOLFA DUMBRAVA mūža devums. Pagājušā gada 16. decembrī Rīgā, Zinātņu akadēmijā, viņu sveica gan kolēģi, gan tuvākie draugi. Ar selekcionāra līdzautorību šobrīd var saskaitīt 24 ābeļu un 8 bumbieru šķirnes, kam ir iedoti vārdi, vairākas no tām jau reģistrētas, daļu vēl reģistrēs.
Latvijas augļudārzos jau ieaugušas daudzas šķirnes. "Iedzēnos" radīts desmitiem perspektīvu ābeļu, bumbieru un ķiršu šķirņu. Lai atceramies tikai dažas: ‘Agra', ‘Ella', ‘Forele', ‘Iedzēnu', ‘Rāja', ‘Duets', ‘Suvenīrs', ‘Agris', ‘Aleksandrs', ‘Iedzēnu Dzeltenais' un daudzas citas. "Iedzēnu" stūrakmeņi – selekcionāri – Roberts Āboliņš, Aleksandrs Maizītis un Rūdolfs Dumbravs – savus labākos hibrīdus apzīmēja ar uzvārda burtiem. Sākumā bija AM (Āboliņš + Maizītis), un tālāk jau hibrīda numurs, vēlāk šiem burtiem pievienojās burts D – AMD (+ Dumbravs).
Latvijas Valsts augļkopības institūta rīkotajās augļu izstādēs Dabas muzejā 2008. un 2009. gada ziemā Latvijas selekciju pirmām un galvenām kārtām pārstāvēja "Iedzēnu" šķirnes (ap pussimts šķirņu – AMD, no tām puse – D). Tas viss dzīvo arī pēc "Iedzēnu" likvidēšanas.
– Kā jūtas dārzkopības žurnālos jau nodēvētais "selekcijas milzis" Rūdolfs Dumbravs, kļūstot par Goda doktoru?
– Jūtos kā angļu zemnieks, kam karaliene Elizabete II ir piešķīrusi lorda titulu. Pieņemt šo titulu ir drusciņ neērti, bet atteikties arī nedrīkst. Titulēšanas pasākums jaunievēlēto akadēmijas locekļu un korespondētājlocekļu, goda doktoru diplomu pasniegšanai notika Latvijas Zinātņu akadēmijas mazajā zālē. Teicu pateicības runu, klāt bija pulciņš draugu no augļkopības institūta Dobelē, no Pūres dārzkopības pētījumu centra. Protams, ka tas bija svētku brīdis, ar rožu klēpi, ko aiznesu nolikt pie Brīvības pieminekļa, jo mans tēvs 1919. gadā piedalījās brīvības cīņās. Zinu arī to, ka mani vecāki ziedoja naudu, kad Brīvības pieminekli cēla. Pēc tam draugi mani aizveda aplūkot Rīgu no putna lidojuma naktī – tas bija iespējams, uzbraucot viesnīcas "Latvija" 26. stāvā. Mana draugu kopa izveidojās "Iedzēnu" laikā. Kad esmu Rīgā, viņi mani vienmēr laipni uzņem. Viņu vidū ir slaveni ārsti, ķirurgi.
– Kā veidojās jūsu profesionālās darba gaitas?
– Esmu dzimis 1931. gadā, kurzemnieks, mana dzimtā vieta ir netālu no Saldus uz Skrundas pusi. Kā jau lauku puika, kas cēlies no zemniekiem, bērnībā ganīju govis, bradājot pa rasu. Tas bija vecātēva mājās pie Airītes. No visiem gada mēnešiem joprojām mīļākais ir jūnijs, kad viss zied, bet dzīvē ir bijuši arī auksti, lietaini rudeņi, pērkons. Lai arī kādi apstākļi būtu, ganiņam bija jādara savs darbs, bet par bērnību nesūrojos, jo iemācījos būt patstāvīgs. Tādēļ pēc pamatskolas 7. klases beigšanas nebija lielu problēmu no Saldus pagasta aizbraukt uz Cēsīm, kur iestājos Cēsu sešgadīgajā skolotāju institūtā. Sanāca tā, ka sāku mācīties 1948. gadā, kad tikko bija atcelta kartīšu sistēma, bet sākās kolektivizācija. Dzīves apstākļi bija ļoti smagi, jo tēvs nomira 1941. gadā. Kopmītnes bija aukstas, krāsniņa vairāk dūmoja, nekā sildīja, un jau pirmajā gadā saslimu ar pleirītu, kam vēlāk pievienojās arī tuberkuloze. Kad nāca 1949. gada lielā izvešana, gulēju ar augstu temperatūru, bet, par laimi, nebiju izvedamo sarakstā. Mācījos, ārstējos sanatorijās, tomēr pabeidzu Cēsu sešgadīgo skolotāju institūtu, pēc tam astoņus gadus nostrādāju par fizikas un matemātikas skolotāju Cēsīs. Otru izglītību ieguvu Latvijas Universitātes Matemātikas fakultātē, 1963. gadā sāku strādāt Latvijas Universitātes Skaitļošanas centrā kā programmētājs. Veselības stāvoklis pasliktinājās, jo darbs visu dienu pagāja pie rakstāmgalda, telpās. 1965. gadā nolēmu mainīt darbavietu.
– Kā ceļš aizveda līdz "Iedzēniem", kā radās interese par augļukoku selekciju?
– Liela nozīme ir gan sastaptajiem cilvēkiem, gan arī liktenim.
"Iedzēnos" 1964. gadā bija nodibināts selekcijas punkts, un selekcionāri Aleksandrs Maizītis un Roberts Āboliņš mani pārliecināja, lai braucu padzīvot pie viņiem uz laukiem, vienlaikus uzlabot veselību. Sanāca tā, ka ierados jūlijā, septembrī bija jāiet ārstēties slimnīcā, kur pavadīju 7 mēnešus, bet ārstēšanās beidzās ar plaušu operāciju. Kad iznācu no slimnīcas, sanatorijas vietā atkal ierados "Iedzēnos", kur 1966. gadā iestājos darbā par strādnieku selekcijas punktā, pēc tam atradās tehniķa laboranta vieta. Nebija domas, ka palikšu pastāvīgā darbā, bet sanāca, ka "Iedzēnos" nodzīvoju un nostrādāju 33 gadus, 3 mēnešus un 13 dienu. Ienācu selekcijā no pavisam citas profesijas, bet sajutu, ka esmu vajadzīgs "Iedzēnos", ka te meklējama mana īstā vieta. Sapratu, ka man ir iespēja augt, uz ko mudināja arī kolēģi. Roberts Āboliņš ir manas dzīves otra vadzvaigzne. Viņa iespaidā ieguvu skaistu profesiju, skaistu darbu un vērā ņemamus darba rezultātus, par kuriem esmu saņēmis augsto Goda doktora nosaukumu. "Iedzēnu" selekcionāri saskatīja manī palīgu un sava darba turpinātāju. Iestājos arī Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā – pabeidzu trešo augstskolu.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 02.01.2010.
Autore IVETA ŠMUGĀ
OĻĢERTA SKUJAS foto