Kopš oktobra Valsts Lauku tīkla projekts pavēra iespēju katrā novadā algot pa lauku attīstības speciālistam, Ērgļu novadā darbu ir uzsākusi DIĀNA SUŠČENKO. Kad aicināju Diānu Suščenko pastāstīt par to, kā jūtas "lauku tīklā", viņa sacīja: – Esmu tikai kā viens mazs posmiņš.
– Kad piedāvāja strādāt par Valsts Lauku tīkla speciālisti, ilgi domājāt, šaubījāties?
– Vispār jā. No vienas puses – būšu tas cilvēks, pie kura aiziet, izkratīt sirdi, un nemaz jau tik daudz nevajag – pretimnākšanu, sapratni, uzklausīšanu. No otras – šaubas radīja tas, kas notiek apkārt, un, kad iedomājos, ko es varētu palīdzēt, lai situāciju uzlabotu, tad ir maza cerība. Nevaru neko pagrozīt vai ietekmēt lauku cilvēkiem par labu, varu dalīties ar informāciju, zināšanām. Sakarā ar to, ka pašas ģimenei ir sava piemājas saimniecība "Kaukuriņi" Sausnējas pagastā, situāciju pārzinu un izjūtu uz savas ādas. Neesmu jau lielsaimniece – kūtī ir 20 liellopu, 11 slaucamo govju, truši, vistas. Viss, kas satrauc mani, satrauc arī pārējos zemniekus. Patīk strādāt ar cilvēkiem. Liels prieks, ka lauku ļaudis ir atsaucīgi. Varbūt daudziem tiešām ir vajadzība vienkārši izrunāties, izteikt savu sāpi. Tā ir par zemo piena iepirkuma cenu, kaut gan tagad kāds santīms ir pielikts klāt, par cenu nesabalansētību, par atkarību no situācijas, ko diktē bankas. Ērgļu novadā izsenis nodarbojās ar piena un gaļas lopkopību, bet lai paskatās, cik fermu vairs ir palicis. Kad ar statistikas anketām apmeklēju saimniecības, saimnieki to vien teica: "Slikti, slikti, viss ne tā notiek, kas tur "augšā" darās." Tik daudz negatīvā valsts mērogā.
– Pastāstiet par sevi, savu saistību ar laukiem?
– Esmu lauku cilvēks gan pēc pārliecības, gan dzīvesveida un pieredzes. Esmu dzimusi Mārcienas pusē lopkopēju ģimenē. Mamma visu mūžu strādāja par slaucēju un bērnus pieradināja pie lauku darbiem. Man ir lauksaimnieka izglītība. Esmu izmācījusies par zootehniķi. Tagad pašai ir lauku saimniecība, bet kolhozu laikā esmu bijusi zootehniķe, lopkopēja, laukkopības brigadiere, esmu piedalījusies slaukšanas sacensībās. Ja atceraties, bija konkurss "Madonas modere", un tajos gados ar šo konkursu pievērsa uzmanību slaucēju grūtajam darbam. Tolaik strādāju Sausnējas pagastā, kādreizējā kolhozā "Jaunais darbs". Man uzticēja pārstāvēt rajonu konkursā Siguldā, kur guvu labus rezultātus. Bija iespēja braukt pat uz sacensībām Krievijā. Tajā laikā, kad uzsāku strādāt, notika visādi pasākumi lauksaimniekiem. Arī jaunieši nāca uz laukiem, bet tagad – pārsvarā vidējā un vecākā paaudze. Varbūt tāpēc, ka tā bija mana jaunība, tolaik nekas nelikās par grūtu. Mana ferma, kur strādāju, pēc zemes reformas nav aizgājusi postā, tur tagad saimnieko zemnieku saimniecība "Rasas". Saimniece kā var, tā cīnās, un viegli lopkopībā nebija ne agrāk, ne tagad. Kaut laiki mainījušies, ir jāstrādā tikpat smagi.
– Vai ir kāds cerību stars, ar ko mierināt?
– Domāju, ka laukos zemnieks vienmēr strādās, jo tas ir viņa dzīvesveids, arī ir vēlme dzīvot sakoptā vidē. Kaut kas taču ir jādara, jo brīvu darbavietu tagad nav. Jādzīvo ar cerību, ka tomēr piena cena atkal nedaudz palielinās, ka varbūt piensaimniecība izķepurosies no krīzes. Jau dzird, ka piena var pietrūkt, un tad pārstrādes uzņēmumi varbūt sacentīsies par piena piegādātājiem. Likvidēt jau var ātri, bet iekopt, izveidot saimniecību – tas ir darbs gadu garumā. Tikai žēl, ka jaunieši jau būs aizbraukuši peļņā uz ārzemēm. Pašai arī ģimenē ir "trimdinieki". Cerību mazina viens tāds trakums, ka vairs nav ticības politiķiem; ja paklausās, kas notiek ar "Parex" banku, kas notiek ar bērnu slimnīcu. Tā neticība jau ir daudzos lauku cilvēkos, kas ir godīgi. Zemnieku, ja viņš laikā nav nodevis kādu atskaiti, ja nav nomaksājis kādus latiņus, sagaida bargās soda naudas un procenti. Ja notiek platību pārbaudes, visi taču dreb par to, lai sakristu tas, kas uz papīra, un tas, kas uz lauka.
Man bija liels prieks par to, ka, iepazīstot novada zemniekus, vairāki bija gados jauni cilvēki: Ērgļu pagastā – Nauris Rūniks, Jumurdas pagastā – Jānis Buķelis. Viņi bija pirmie manis iepazītie lauksaimnieki, ceru, ka jaunu un uzņēmīgu zemnieku būs vēl vairāk.
– Novada lauku attīstības speciālistam tomēr pienākumu ir daudz. Ieskicējiet tos.
– Mans uzdevums – uzturēt kontaktu ar Ērgļu, Jumurdas un Sausnējas lauku saimniekiem, sniegt informāciju, konsultēt. Izveidojusies laba sadarbība ar Viduslatvijas reģionālo lauksaimniecības pārvaldi, ar Lauku atbalsta dienesta speciālistiem. Tad, kad kādam, aizpildot dokumentus, ieviesušās kļūdas, uzreiz saņemu zvanu, lai palīdzu atrisināt radušās problēmas. Mums jāpārzina visa jaunākā informācija, kas jānogādā zemniekiem, visiem lauku saimniekiem. Man vēl nav tādu kontaktu, lai varētu sacīt, ka tagad esmu nodibinājusi sakarus. Vēl jāveido e-pasta un tālruņu saraksts, lai varētu piezvanīt, aizsūtīt vēstuli, kad rodas nepieciešamība. Laukos joprojām pastāv problēma ar interneta ierīkošanu, ne visur to var ierīkot. Informācija ir par to, kur, kādos termiņos notiek pieteikšanās dažādām programmām un projektiem, kāds pieejams valsts un Eiropas Savienības fondu atbalsts, kā rīkoties, lai pretendētu uz atbalstu. Piedāvāju piedalīties lauku attīstības plāna pasākumos "Standartu sasniegšana", "Naturālo saimniecību pārstrukturizācija" u. c. Lai iesaistītos lielajos projektos, saimniekiem gan vairs nav tādas drošības, jo atbaida pieredze ar kredīta atmaksāšanu. Kad vēl pirms pusotra gada turējās piena cena, tad bija citādāk. Tagad par pienu un gaļu cena ir noslīdējusi, un, ja jāiegulda sava līdzfinansējuma daļa, saimnieki izrēķina, ka nevar nopelnīt gan parāda segšanai, gan procentu atmaksai. Nesen pie manis atnāca kāda saimniece no Jumurdas pagasta, un, izrādās, viņa par daudz ko nebija informēta, kur var pieteikties, lai saņemtu, piemēram, lopu kaušanas prēmiju. Saprotu arī tos, kas tur tikai vienu gotiņu un ruksi izdzīvošanai. Ja strādāsi, laukos paēdis būsi.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 14.11.2009.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
Foto no personiskā arhīva