DĀVIS IVANOVS motobraucēju aprindās ir pazīstams kā sportists, kas ne reizi vien ir stāvējis uz dažāda ranga sacensību goda pjedestāla augstākā pakāpiena. Dāvim šis gads paliks atmiņā ar tālāko braucienu – piedalīšanos pasaules junioru čempionātā motokrosā, kas norisinājās Jaunzēlandē. Nodarbojoties ar motosportu kopš bērnības, jau ir izcīnītas arī nozīmīgas uzvaras, bet Dāvja mērķis ir sasniegt ko vairāk. Arī sarunā viņš pauž apņēmību mēģināt ielauzties profesionālajā sportā. Patlaban puisis mācās Madonas Valsts ģimnāzijas 12. klasē. Dāvis Ivanovs ieradās redakcijā, lai paustu pateicību sponsoriem, kas ļāva aizbraukt uz tālo Jaunzēlandi, bet saruna iznāca daudz garāka.
– Kā nokļuvi līdz pasaules junioru čempionātam?
– Pateicoties Kalsnavas pagasta pārvaldes, Madonas novada domes un Madonas rajona padomes administrācijas atbalstam, ar sponsoru – SIA "Selkom", SIA "Fortranz", SIA "Centa L", SIA "Biodegviela" – palīdzību, kā vienmēr mani ļoti atbalstīja ģimene, tētis, paldies visiem. Pagājušajā gadā pasaulē biju 9. vietā, tāpēc arī gribēju pārbaudīt spēkus. Latvijā sezonas beigās parasti noskaidrojas labākie motobraucēji. Redzamākie ir Matīss Karro, Toms Macuks u. c. Paskatās, kas tobrīd ir ātrākais. Uz pasaules junioru čempionātu Jaunzēlandē devos viens pats.
No katras valsts drīkst būt tikai noteikts skaits dalībnieku, jo vienmēr ir tā, ka par daudz braucēju. Pasaules junioru čempionātos esmu braucis kopš 12 gadu vecuma, mainās tikai motociklu klases. Tagad man ir 18 gadu, tātad braukts jau 6 gadus.
– Cik vispār viegli vai grūti atrast sponsorus?
– It kā jau grūti, un nodoms aizbraukt uz pasaules mēroga sacensībām tā arī paliktu vien nodoms, ja nebūtu atbalstītāju. Esmu sapratis, ka nekas nav neiespējami. Tētis mani vienmēr atbalsta, jo viņam motosports arī ir ļoti tuvs. Pats nekad nebūtu tik tālu izvirzījies, ja ne tēta iedrošināts. Katrs atbalsts ir zelta vērts.
– Aizbrauci viens pats?
– Jā, savācu līdzi somas un devos pasaulē. Tā vienkārši izklausās. Lidoju caur Kopenhāgenu un Singapūru, Ouklendā nosēdos. Tad sekoja 3,5 stundu ilgs brauciens līdz Taupo, kur krātera vietā izveidojies ezers. Trasei varbūt tāpēc bija interesants segums. Profesionāls braucējs, kas mani izveda uz treniņu, jau teica, ka te būs citādākas trases nekā Eiropā, ar asām kantēm. Visu laiku lija lietus, bija ap 12 grādu plusos, jo viņiem tā skaitījās ziema. Trase izskatījās kā ūdens vanna, vietām pārplūdusi. Pirmo reizi arī vietējie brīnījās, jo parasti lietus ūdens paspēj sasūkties zemē. Mūsu moči vietām krita cauri, bija diezgan smagi. Man visu izrādīja, kas un kā, bet īsti pie tiem apstākļiem nevarēju pierast.
– Cik spēcīga bija konkurence?
– Pasaules junioru čempionātā savus konkurentus no Eiropas valstīm jau esmu iepazinis, tur piedalījās jau zināmi sportisti, izņemot austrāliešus un jaunzēlandiešus, ko nācās iepazīt. Motociklu, kas bija pilnīgs standarts un kam nestrādāja amortizācija, kā nākas, man iedeva uz vietas. Ar to biju pamēģinājis braukt tikai vienu reizi. Ļoti grūti bija braukt ar svešu braucamo, līdz ar to – ko varēju, to darīju. Kvalifikācijas braucienā paliku 10. vietā, pirmajā braucienā – 10. vietā, bet otrajā braucienā ar iedoto standarta motociklu nesanāca labs starts, aizgāju apmēram divdesmitais, vēlāk tiku līdz desmitajai pozīcijai, bet tad līkumā kļūdījos un satriecos ar vienu vietējo kopā, kritu un salauzu moci. Nācās izstāties. Kopvērtējumā – 16. vieta.
– Laikam esi avantūrists, ja uz to parakstījies?
– Ja jau tāda iespēja ir, tā jāizmanto. Cenšos izmantot katru iespēju. Avantūra bija arī lidojums līdz Jaunzēlandei 23 stundu garumā, plus pārsēšanās. Kad nopirku lidmašīnas biļeti, nezināju, kas mani sagaida. Nokļuvu pavisam citā laika joslā, ar 9 stundu starpību. Kad viņiem diena, mums – nakts un otrādi. Naktīs nevarēju aizmigt. Dzīvoju ģimenē, un tur bija grūti iejusties viņu režīmā.
– Vai pēc skolas beigšanas plāno savu dzīvi tikpat cieši saistīt ar motosportu?
– Cerams, ka nākamgad izdosies pabeigt skolu (smaida), jo skolotāji jau saprot sportistu ritmu, ir pretimnākoši. Ko darīšu tālāk? Varbūt izvēlēšos studijas tālmācībā, bet ir doma vēl patrenēties savā sporta veidā. Nākamgad plānoju startēt "Moto X" komandā.
– Kas tev ir motosports – hobijs vai kas vairāk?
– Tagad ir tas laiks, kad jāizšķiras, vai vēlies pamēģināt braukt profesionāli vai arī mest mieru. Diezgan grūta izvēle, bet man vēl gribētos pabraukt. Saprotu, ka ir jāiegulda liela nauda, jārēķinās ar lielu darbu un treniņiem, lai būtu kādi rezultāti. No otras puses – sponsorus var dabūt tad, kad jau ir rezultāti. Tagad man ir izvēle – mācīties tālāk vai sportot, jo apvienot to ir ļoti grūti. Esmu domājis – vai gribu braukt savam hobijam vai profesionāli, un viss virzās uz profesionālo pusi. Profesionālajā sportā būtu jāturpina attīstība arī tāpēc, ka ieguldīts tik daudz darba, laika, naudas. Jābūt fanātiķiem, lai to "pavilktu". Daideri ir malači, viņiem tas izdevies. Kaut gan blaķenes klasi tomēr nevar salīdzināt ar solomotocikliem. Uzskatu, ka solo klasē ir desmitreiz grūtāk ko izcīnīt, jo tajā braucēju ir simtreiz vai pat tūkstošreiz vairāk. Ārzemēs daudzi pat nesaprot, kas tas ir – divi uz viena moča. Pirms pasaules junioru čempionāta Jaunzēlandē sanāca tā, ka Ķeguma trasē guvu traumu, salauzu atslēgas kaulu. Traumas jau bijušas vairākas, un veselība ir svarīga katram, bet šis sporta veids atkal ierauj iekšā, jo ir kļuvis mans dzīvesveids. Brālis Artūrs, kas ir 5 gadus jaunāks, arī varbūt gribēja braukt ar motociklu, bet tagad slēpo. Man vēl ir māsas Dana un Juta.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 31.10.2009.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
Foto no personiskā arhīva