Vidzemes televīzijā (VTV) jau ir bijuši skatāmi vairāki SANDAS ALEKNAVIČAS veidoti raidījumi par Madonu. Viņa ir madoniete, kas pēc augstskolas beigšanas atnāca atpakaļ uz dzimto pusi. Tie, kas Sandu pazīst, zina, cik jauniete ir enerģiska, komunikabla un oriģināla, taču tiem, kuri nepazīst, ir iespēja vērot viņas akcentētās aktualitātes bijušajā Madonas rajona teritorijā otrdienās pulksten 21.30.
VTV pie mums var uztvert jau labu laiciņu, līdz ar to skatītāji diezgan regulāri var redzēt dažādus informatīvus sižetus par Madonu, ko veido Dzintra Stradiņa. Savukārt Sanda sevi VTV piesaka ar garākiem raidījumiem par Madonas reģionu, kuros tiek apskatītas aktuālas tēmas valstī.
– Pastāsti, lūdzu, par tevis veidoto raidījumu.
– Raidījums saucas „Pie mums, Madonā", un tas aptver aktualitātes šajā reģionā. Pamatideja ir apskatīt valsts līmeņa aktualitātes novada kontekstā. Jau ir parādījušies raidījumi par izglītību, kurā apskatījām notikušo izglītības forumu, situāciju Ļaudonas vidusskolā, kura iestājās par vidusskolas statusa saglabāšanu. Otrs raidījums bija par mājokļu siltināšanu, renovāciju bijušajā Madonas rajona teritorijā. Raidījumu veidojam divatā ar operatoru Kārli Kumsāru. Rodas ideja, to kopīgi apspriežam un meklējam vairākus sižetiņus, kuri atbilstu šai tēmai. Pagāja diezgan ilgs laiks, kamēr izdomājām raidījuma formātu, lai tas neatgādinātu vienkārši garu sižetu. Domāju, ka koncepcija beigās izveidojusies laba. Atšķirība ir tāda, ka tēmu apskatām no vairākiem aspektiem, un es šo raidījumu vadu, attīstu sižetu. Trešais raidījums bija par makšķerēšanu. Ir diezgan sarežģīti šos raidījumus veidot, jo tēmas ir ļoti plašas un dažādas, viens cilvēks nevar būt speciālists tajā visā. Katrā ziņā man pašai interesanti. Ļoti aizraujoši bija doties līdzi maluzvejnieku ķeršanā, cerams, ka dzīvē gūtās izjūtas izdevās atspoguļot tikpat spilgtas. Jāteic, ka ar katru raidījumu kļūstu arvien gudrāka. Ieguvums ir kaut vai tas, ka zinu, pie kā griezties ar attiecīgajiem jautājumiem. Raidījumam esmu gan režisore, gan producente, gan vadītāja, gan žurnāliste. Kārlis Kumsārs ir ļoti profesionāls, bet arī jauns cilvēks, un līdz ar to viņa galvenais mērķis vēl joprojām ir darba kvalitāte. Varbūt vecāks buks jau ir tā iestrādājies, ka darbu dara automātiski. Taču Kārlis katram intervējamajam pielāgo gaismas, filmēšanas leņķus; piemēram, ir bijuši pat tādi momenti, kad gaidām, lai saule aiziet aiz mākoņiem, lai varētu filmēt tādā apgaismojumā, kādu Kārlis ir iecerējis. Pēc četru gadu nodzīvošanas Valmierā biju nedaudz atsvešinājusies no Madonas. Sākumā man būtu bijis vieglāk izstāstīt, piemēram, par Valmieras domi. Taču tagad, kad esmu atgriezusies, uz daudzām lietām sanāca paskatīties kā no jauna. Nevarētu teikt, ka situācija ir ļoti mainījusies, drīzāk man tā ir aizmirsusies.
Savukārt tiem, kas domā, ka VTV nevar uztvert, gribu atgādināt, ka ar parasto antenu to var uztvert Latvijas ziņu kanālā. Dienas laikā tiek rādītas ziņas, taču, kad sākas VTV raidlaiki, šis kanāls pārslēdzas uz VTV.
– Mācījusies un augusi tu esi Madonā, taču kur tavs ceļš aizveda tālāk?
– Valmierā Vidzemes Augstskolā mācījos Sabiedrisko attiecību programmā. VTV pavadīju pirmo praksi, pēc tam strādāju Valmieras radio. Kad atnācu uz Madonu, man piedāvāja veidot sižetus par Madonu VTV. Mana atbilde uzreiz bija „jā", taču visa vasara pagāja, kamēr es izdomāju, kā tas viss izskatīsies. Jau no skolas laikiem man bija iegājies, ka vasara ir brīvlaiks, tā laikā vēl nekad nebiju strādājusi, tikai palīdzējusi vecākiem un vecvecākiem mājas un dārza darbos. Tas man vienmēr bijis pārdomu laiks, kad apjaust, ko darīšu rudenī. Kad parādījās iespēja strādāt dzimtajā pusē, tas šķita lielisks variants. Protams, miljonu ar to nenopelnīt, taču es varu darīt to, kas man patīk. Neatceros, no kā vidusskolā dzirdēju šādu teicienu, bet tas ir ļoti patiess: ja tu atrodi darbu, kas tev patīk, tev nekad nebūs jāstrādā. Būt kopā un tikties ar cilvēkiem man ļoti patīk, no rīta ceļoties, es nedomāju: ai, atkal man tas raidījums jātaisa. Drīzāk ir tā, ka ir izaicinājums un piedzīvojums reizē katru dienu uzzināt kaut ko jaunu. Dažādas profesijas varu iepazīt it kā no aizkulisēm. Šajā darbā nerodas arī rutīna, kas mani ļoti biedē jebkurā nodarbē.
– Kā esi sastrādājusies ar mūsu puses cilvēkiem?
– Ar katru cilvēku ir citādi. Daži baidās no tā, ka viņus filmē, kas man kā žurnālistei tajā brīdī rada grūtības: es zinu, ka cilvēks ir kompetents un viņa viedoklis daudz ko dotu raidījumam, taču viņš nevēlas filmēties. Tādā ziņā, strādājot radio, intervijas iegūt bija vienkāršāk. Salīdzinot ar Valmieru, šķiet, te cilvēki nav īpaši raduši runāt kameras priekšā. Turklāt aizkadrā cilvēks mēdz tik skaisti un interesanti visu izstāstīt, bet, kā parādās kamera, viņš uzreiz sastingst vai vienkārši atsakās filmēties. Ceru, ka pie kāda 27. raidījuma visi jau jutīsies brīvi kameras priekšā.
– Vai ir viegli atrast tēmas saviem raidījumiem?
– Idejas gūstam no tā, kas vispār Madonas apkārtnē notiek. Dažkārt ar tām palīdz arī Dzintra Stradiņa, jo viņai jau ir salīdzinoši lielāka pieredze darbā televīzijā, turklāt viņa ir informētāka par aktualitātēm, jo ir arī sabiedrisko attiecību speciāliste Madonas novada domē. Sekoju līdzi arī jaunumiem laikraksta „Stars" mājas lapā, jo tad ir vieglāk orientēties pašreizējā situācijā. Tad nu izvēlos kādu tēmu un apspēlēju to televīzijas vajadzībām. Mūsu novads taču ir salīdzinoši mazs. Interesanti, ka daudzās vietās cilvēki ir aktīvāki nekā citur. Varbūt, parādot viņus raidījumā kā pozitīvu piemēru, saņemsies arī pārējie.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 24.10.2009.
Autore: LAURA VOITIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto