Madonas slimnīcas okuliste SPODRA PAULIŅA pašreizējā darbavietā strādā jau vairāk nekā 35 gadus. Pie viņas ar acu traumām vai uz profilaktisko apskati dodas gan tie, kas paši savulaik bija bērni, gan viņu bērni vai pat bērnubērni. Laikā, kad situāciju valstī var raksturot kā mainīgu un nestabilu, tieši šādas stabilas vērtības kā ilggadējs ārsts mēs mācāmies daudz labāk novērtēt. Sarunu ar dakteri, kas šovasar arī saņēma Madonas pilsētas domes Atzinības rakstu par ilgstošu un godprātīgu darbu un panākumiem veselības aprūpē, piedāvājam jūsu uzmanībai.
– Kādi apstākļi jūs savulaik pamudināja uz mediķa karjeru?
– Vidusskolas laikā diezgan daudz iesaistījos Sarkanā Krusta darbā, tas laikam arī noteica virzību uz medicīnas jomu. Vecāku ietekmes profesijas izvēlē nebija, taču viņi mani ļoti atbalstīja. Iespējams, par acu ārsti vēlējos kļūt arī tādēļ, ka savulaik mana vecmāmiņa mūža nogalē zaudēja redzi un pēckara laikā acu ārstu bija ļoti maz. Taču sākotnēji man bija cita specialitāte, nevis okulists. Biju terapeite un pēc Medicīnas institūta beigšanas strādāju Barkavā. Pēc kāda laika no Madonas slimnīcas aizgāja acu ārste daktere Šēnberga, un šī vieta palika tukša. Dakteris Arents mani uz šo vietu uzaicināja, kam es arī piekritu un drīz sāku strādāt par okulisti. Tā kā terapeits ir tā joma, kur daudzmaz jāzina ir viss, pārslēgties uz citu specialitāti nebija sarežģīti. Protams, sākumā tiku iemesta kā kucēns ūdenī, jo lielas pieredzes līdz tam laikam nebija, taču savu izvēli nenožēloju, un tā es Madonas slimnīcā strādāju jau kopš 1972. gada.
Citas profesijas mani nav vilinājušas. Nevaru sevi iedomāties strādājam ar papīru kalniem, man jau pietiek ar tiem rakstu darbiem, kas ir šajā darbā. Arī specializāciju citā medicīnas nozarē īsti nekad vēlējusies neesmu. Agrā jaunībā nedaudz saistīja ķirurģija, taču, par laimi, nāca apjausma, ka sievietei ķirurģija nav tā piemērotākā vieta, jo tas ir fiziski ļoti smags darbs.
– Vai jūsu darba gados oftalmoloģijā ir notikušas kaut kādas revolucionāras pārmaiņas vai atklājumi?
– Pēdējos 20 gados pārmaiņu ir bijis ļoti daudz. Kad es, beigusi institūtu, sāku strādāt, ilgus gadus medikamenti un ārstēšanas metodes nemainījās, taču pēdējos gados daudz kas ir mainījies. Agrāk cilvēkam pēc acīm veiktās operācijas bija jānēsā brilles ar biezām lēcām un arī pašas acs izskats bija krietni mainījies, bet šobrīd operācijas tiek veiktas tā, ka pat ieskatoties nevar pateikt, ka notikusi manipulācija. Daudz biežāk arī izdodas saglābt redzi gadījumos, kas agrāk šķita bezcerīgi. Taču, neraugoties uz to, joprojām ir daudz lietu, kas oftalmoloģijā vēl ir jāpēta un jāatklāj, kas arī tiek darīts.
Kas attiecas uz diagnozēm, ar ko man kā acu ārstei jāsaskaras, lielākoties tās ir palikušas tās pašas, vienīgi, mainoties dzīves stilam, bērnu un jauniešu vidū ir audzis tuvredzības gadījumu skaits. Dators un TV tomēr prasa savu un slodze uz redzi ir ļoti intensīva. Citas būtiskākās saslimšanas ir palikušas nemainīgas jau ilgu laiku – glaukoma, katarakta un visas tīklenes distrofijas veidi. Vienīgi šobrīd medikamenti ir kļuvuši efektīvāki un daudzos gadījumos var iztikt tikai ar zālēm, neveicot operāciju.
Diemžēl acs slimībās daudz ko nosaka gēni. Pats cilvēks, protams, var sabojāt redzi ar traumām, taču nopietnākās slimības, piemēram, katarakta, ir vai nu vecuma, vai kādas citas slimības veicināta. To, kas izraisa glaukomu, zinātnieki pat nav līdz galam atklājuši, līdz ar to darba te vēl ir daudz.
– Kā pēc smagāka darba cēliena jums izdodas atslēgties un rast atpūtu?
– Vislabāk atslēgties man izdodas, kad atrodos mierīgā vidē. Mežā, laukos, kaut kur aizbraucot un nomainot ikdienas vidi. Tā ir vislabākā atpūta. Patīk arī ogot un sēņot, jo tā ir ļoti laba relaksācija – svaigs gaiss, klusums un miers. Kaut arī daudzi darbu ar cilvēkiem nevērtē kā fiziski smagu, tas tomēr spēj ļoti nogurdināt, jo pacienti, ar ko ikdienā nākas saskarties, ir ļoti dažādi. Ir tādi, kas izprot un novērtē darbu, ko tu veic, bet ir arī tādi, kam šķiet, ka viņiem pienākas nedalīta ārsta uzmanība, bet tam cilvēkam, ko ārsts tobrīd izmeklē – ne. Par sarūgtinājumu, darbā gadās arī tādi cilvēki, kas uzskata, ka visi ārsti ir aplokšņu ņēmēji. To, ka šādi ārsti ir, es nevaru noliegt, taču skumji ir tas, ka dažkārt cilvēki mīl vispārināt un nosoda nevis konkrētu cilvēku, kas ir negodīgs, bet visu profesiju. Dažkārt arī pie manis atnāk cilvēki ar šādu stereotipu un izsaka savus pārmetumus par aplokšņu ņemšanu.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 10.10.2009.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
OĻĢERTA SKUJAS foto