VĪTOLU ģimenes uzstāšanās LNT šova „Latvijas ģimeņu dziedāšanas svētki" pirmajā pārraidē klausītājus burtiski atbruņoja un pacēla īstuma virsotnē. Kas viņi ir, kā dzīvo un domā, ja spēj visu Latviju uz brīdi apvienot, cilvēciskot, pārsteigt ar saturiskumu un dziļumu? „Stars" par Vītolu ģimeni ir rakstījis saistībā ar rajona „Spieta" aktivitātēm, tāpat viņus pamanījām festivāla „Sinepes un Medus" norišu laikā. Tas bija sen, tāpēc nu laiks jaunai sarunai.
– Līdz šim Vītolu ģimeni bijām ievērojuši folkloras pasākumos un ģimeņu „Spietos", kāpēc piekritāt piedalīties tik neprognozējamā avantūrā kā televīzijas šovs?
Jānis Vītols: – Jāsaka, nemaz nezinājām, uz ko īsti ejam. Anita Kļaviņa mūs vasarā aizveda uz atlasi Valmierā, domājām, ka tas būs kas līdzīgs dziedošo ģimeņu „Spietam", kur jāuzstājas divas reizes: vienreiz – novadā un otrreiz – lielajā republikas „Spietā". Tikai pēc tam uzzinājām, ka tas būs šovs, kas ilgs līdz decembrim, katru nedēļu būs jādzied pa vienai dziesmai un katrā raidījumā pa vienai ģimenei atbirs. Pirmajā mirklī bijām mēmi. Kam mums tas vajadzīgs? Papildu slodze, izdevumi, vai tas ir tā vērts? Ir taču darāmi tik daudzi citi darbi, kā to pavilkt, turklāt pēc popularitātes arī nealkstam. Pārdomājot dziļāk, pēkšņi sajutām izaicinājumu un labu iespēju pateikt kaut daļu no tā, ko paši vēlamies. Bieži taču bijām gaudušies par bezjēdzībām tērēto ētera laiku, tagad pavērās iespēja parādīt, vai varam televīzijā uzņemto pārraidi piepildīt ar ko pilnvērtīgāku.
– Vai pirmais raidījums sniedza gandarījumu, vai tomēr izjūtas ir dalītas?
– Pirmajā raidījumā bija iespēja dziedāt to, ko gribam, un bija liela pretimnākšana gan no šova organizatoru, gan tehnisko darbinieku, tāpat no ģimeņu puses. Jutāmies kā Dieva plaukstās. Tas bija skaisti, taču turpmāko gaidām ar dalītām jūtām, jo formāti, kuros būs jāiekļaujas, mūsu ģimenei ir sveši. Nākamajā numurā, piemēram, ir prasība atskaņot populāru hitu. Tas, ko gribam paši, ir popularizēt latviešu folkloru. Jūtu, ka tā ir mūsu misija – caur folkloru atjaunot cilvēkiem zināšanas, no jauna atklāt latviešiem savu mentalitāti, iegūt savu spēku – to spēku, kas piemīt tikai mums un ar ko varam pastāvēt šajā pasaulē. Iespējams, mums to arī ļaus, jo argumentēsim, ka konkrētā dziesma ir senāko laiku „hits".
– Esat ļoti muzikāli un – varētu teikt – ar gaumi, kāda ir jūsu akadēmiskā izglītība?
– Dacei ir vidējā speciālā muzikālā izglītība, un viņai to vajadzēja turpināt augstskolā. Tā kā mēs pārcēlāmies uz dzīvi laukos, tas nebija iespējams. Es pats tai laikā mācījos Ķīmijas fakultātē, un daļēji no šīs fakultātes ļaudīm veidojās folkloras kopas „Skandinieki" sastāvs. Valdis Muktupāvels, es, vēl daži cilvēki tobrīd dziedājām „Skandiniekos", muzicējām 2-3 reizes nedēļā, lai nestu savu vēsti un lai būtu atpazīstami (līdz ar to centrālā komiteja nevarēja mūs nospiest uz ceļiem). Rezultātā, lai pilnībā varētu atdoties šai darbībai, jutu, ka man no Ķīmijas fakultātes jāaiziet.
Mana specialitāte ir biškopība, ir iegūta vidējā profesionālā izglītība, ar bitēm darbojos arī mājās un šobrīd varu atļauties biškopībai pievērsties pa īstam, ne tikai kā vaļaspriekam.
– Pastāstiet nedaudz par bērniem. Gan tiem, kas piedalās televīzijas šovā, gan diviem pārējiem, kas palikuši „aiz kadra".
– Meita Rasa studē Mūzikas akadēmijā etnomuzikoloģiju. Tas ir jauns, perspektīvs kurss latviski domājošiem jauniešiem. Var teikt, Rasa ir izaugusi un apjautusi, cik svarīgs ir mūsu kultūras mantojums, kādu mentālo un enerģētisko spēku tas var dot cilvēkiem.
Jānis, ģimenes jaunākais dēls, šogad pabeidza Drustu privātskolu „99 Baltie zirgi" (tur kā mācību spēks darbojas arī Dace). Dēls ir izvēles priekšā, ko darīt. Jaunpiebalgā ir iesācis mācīties mūzikas skolā, vēl gads viņam jāmācās, tāpēc pagaidām vidējo izglītību turpinās vakarskolā un apmeklēs mūzikas skolu un mākslas skolu tur. Vienlaikus viņš stiprina muskuļus lauku darbos. Kalvis arī atrodas sevis meklējumos. Pāris gadu viņš mācījās amatniecības vidusskolā, apgūstot kalēja specialitāti, vēlāk mācījās ģitārspēli, apguva instrumenta pamatprasmes. Šobrīd mājās katru dienu trenējas un turpina attīstīt savas spējas. Viņa nostādne ir tāda, ka grib dzīvot laukos, realizēt sevi caur iespējām, ko sniedz daba un lauku vide.
Pārējie divi bērni ir ārzemēs. Varis labākas dzīves meklējumos devās uz Angliju, šobrīd mācās datorus, iestājies dārgos, prestižos kursos, pēc kuru beigšanas varēs iegūt labu darbu. Irbe Madara izstudēja psiholoģijas programmu, aizbrauca ciemos pie Vara un liktenīgi iepazinās ar turienes puisi. Šobrīd dzīvo Anglijā, kopā ar draugu un brāli īrē māju, strādā. Vienkāršākais, kā uz turieni aizbraukušie latvieši atrod darbu, ir pieteikties „Makdonaldā", pēc tam var meklē ko citu. Irbe Madara nu strādā mūsu izpratnē Brīvdabas muzejā, tur atspoguļota turienes vēsture, un tā ir vieta, ko brīvdienās apmeklē ģimenes ar bērniem, jo tur ir dzīvnieki un dažādas atrakcijas.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 05.09.2009.
Autore: INESE ELSIŅA
AGRA VECKALNIŅA foto