Atgriezies no sava pirmā svētceļojuma uz Aglonu, AIVARS ZARIŅŠ nav noguris, bet izjūt spēku pieplūdumu, atjaunošanos un garīgu pacēlumu. Zariņu ģimenē audzina trīs meitas – Liesmu, Laumu un Rasu. Ceļā uz Aglonu Aivars devās kopā ar vecākajām meitām – Liesmu, kas mācīsies 7. klasē, un Laumu, kas ies 5. klasē. Pastarīte Rasa palika mājās kopā ar mammu. Aicināju Aivaru Zariņu, ko vairāk pazīstam kā latviešu folkloras zinātāju, pastāstīt par svētceļojumu, to, kāds bija viņa ceļš, kādas atziņas gūtas.
– Atskatoties uz visu kājām noieto ceļu līdz Aglonai – kāds tas bija?
– Svētceļojumā devos kopā ar meitām, un Madonas grupa izcēlās ar jaunību. Bērniem ir vairāk enerģijas, visi daudz dziedāja. Man līdzi bija kokle, ko atpūtas vietās izmantoju, bet pa ceļam tika dziedāts mikrofonā bez instrumentu pavadījuma. Lietus mūs pārsteidza tikai divas reizes, nomazgāja, noskaloja, nebija karsti, tātad saudzēja. Tas bija pie Kujas, kur paspēju aizskriet vēl līdz dižakmenim Velna Skroderis, jo ir tāda spēle Geocaching jeb slēpņošana, kur jāatrod slēpnis un jāatzīmējas īpašā grāmatiņā. Man Dievam veltīto ceļu izdevās apvienot ar šo interesanto spēli. Visu, kas bija jānes, nesu uz muguras, un varbūt tāpēc bija smagāka nasta. Svētceļojumā Dievs dod cilvēkam laiku un spēku, lai viņš koptu savu ticību. Ja nebūtu ticīgs, es šo laiku varbūt būtu plosījies un ārdījies, ka man nav darba un naudas, bet ticība man deva to, ka varu uz visām problēmām paskatīties no malas, veltīt šo laiku Dievam. Arī ieraudzīt to, kā pietrūkst, meklēt atbildes. Tas, ka nav komforta, liekas otršķirīgi.
Sākumā skrēju speciāli, skatīju visus objektus pa ceļam, lai sevi nogurdinātu, iztērētu spēkus un nejustos kā uzvarētājs. Liekas, ka es to panācu. Uzskatu, salaušana cilvēkam ir nepieciešama, lai viņš varētu atjaunoties, lai sajustu, ka Dievs dod spēku un atjaunošanos. Pārsteidza labestības izpausmes, īpaši Latgalē. Sieviņas nāca uz ceļa un aicināja savās mājās, cienāja ar maizi, ievārījumu. Mūsu grupā katrs izlozēja, kam būs sargeņģelis, ko visādi centīsies iepriecināt. Savu sargeņģeli tā arī neuzzināju, kaut gan sākumā no viņa saņēmu jauku dāvaniņu.
Mums nebija tik saspringts režīms, lai nepaspētu gan parunāties, gan izdziedāties pēc sirds patikas, tomēr bija pietiekami daudz arī dažādu lūgšanu, skaitījām arī rožukroni. Man garīgā dzīve nebija nekas jauns, bet pieļauju, ka, ja nebūtu lūgšanu, tad ceļš būtu bijis krietni grumbuļaināks.
– Tikai nesaki, ka svētceļojuma laikā nebija tīri fizisku grūtību.
– Kad palika grūti, mums ieteica nest krustu gājiena priekšgalā, jo, nesot krustu, ir vieglāk iet. Krusts, kaut arī bija diezgan smags, it kā nesa pašu nesēju uz priekšu. Pats izbaudīju, kā spēki mobilizējās, bet neiztērējās, un izdevās pārvarēt lūzuma brīdi. Man tāds bija priekšpēdējā dienā, kad vilkos no mugurpuses un negribējās vairs dziedāt. Pēdējā dienā bija tulznas, bet tas vairs nelikās nekas briesmīgs. Vēlāk tas pārgāja, īpaši, ieejot Aglonā, ieraugot baznīcu, pārņēma īpašs saviļņojums. Jutu pacilātību un prieku, it kā manī ielītu Dieva mīlestība. Arī spēka pieplūdums. Ar mašīnu braucot, tādas izjūtas diez vai būtu.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 22.08.2009.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
OĻĢERTA SKUJAS foto