Jau trešo mēnesi Madonā, Daugavas ielā 3, tiek piedāvātas mazlietotas mēbeles no Vācijas. Veikalā iespējams iegādāties gultas, dīvānus, krēslus, galdiņus, kumodes u. c. mēbeles, kā arī dažādas praktiskas lietiņas vai stila elementus.
Veikals ir Seržānu ģimenes uzņēmums: īpašnieks ir Andrejs Seržāns, veikala vadītāja – viņa sieva Nadīne. Īstenībā uzsvars uz ieņemamajiem amatiem gan netiek likts, jo abiem darbošanās šāda veida uzņēmumā daļēji ir jaunums, un tas lielākoties tiek darīts prieka, nevis milzīgas peļņas dēļ.
– Ar ko nodarbojāties, līdz atvērāt mazlietoto mēbeļu veikalu?
Andrejs Seržāns: -15 gadu esmu braucis jūrā, tāpēc varu uz dzīvi paskatīties savādāk. Sākumā strādāju zvejniecības, tad – tirdzniecības flotē. Parēķināju, ka kopumā uz ūdens esmu nodzīvojis kādus 10 gadus. Daudz esmu nodzīvojis Āfrikā, redzēju, kā tur dzīvo cilvēki un ko nozīmē nabadzība. Pēdējos gados braukāju pa Ziemeļjūru un Vidusjūru. 90. gadu otrajā pusē jau sāka šķist, ka dzīvē kaut kas jāmaina, turklāt biju arī apprecējies. Kādu laiciņu nostrādāju autoservisā, tad pusotru gadu man piederēja mašīnu komisijas laukums.
Nadīne Seržāne: – Man nav bijis iepriekšējas pieredzes šajā jomā. Tieši pirms izdomājām atvērt veikalu, biju veltījusi sevi mājas un ģimenes dzīvei. Esmu mācījusies daudzos kursos un daudz ko apguvusi pašmācības ceļā. Agrāk mācījos celtniecības tehnikumā, esmu beigusi frizieru kursus. Kā frizieri mani, iespējams, būtu sagaidījusi laba karjera, taču tas līdz galam nepiesaistīja. Tagad gan jūtos, kā būtu atradusi savu īsto vietu.
– Vai šī pāreja uz mazlietotu mēbeļu pārdošanu no nedaudz atšķirīgākām darbības jomām nāca viegli?
A.: – Pirms tam nekad nebiju iedomājies, ka dzīve tā izvērtīsies. Ja Vācijā paziņa jau nebūtu iesācis darboties ar mazlietoto mēbeļu pirkšanu, tad, visticamāk, šādu ideju nemaz nepieņemtu kā iespējamu. Ir vajadzīga diezgan liela noņemšanās, lai iesāktu darboties šajā jomā. Turklāt tas nav nekāds lielais bizness, vien ģimenes rūpals, kurā nopelnīt naudu iztikšanai. Šaubos, ka tagad kaut ko varētu sākt pilnīgi no nekā, jo situācija valstī to iegrožo.
– Kādā veidā jūs sagādājat mēbeles un kā var zināt, kas cilvēkiem patiks?
A.: – Ja Vācijā pāris šķiras, tad viņi nevienu mantu neņem līdzi. Firmas izsaukšana, kas šīs mēbeles izvāktu no dzīvesvietas, izmaksā ļoti dārgi, tāpēc viņi labprātāk tās pārdod tālāk. Mēs mēbeles iepērkam no cilvēkiem, kas tur strādā uz vietas un personīgi ir atpirkuši mēbeles no vāciešiem. Sieva strādā tepat veikalā, es – braukāju uz Vāciju.
Godīgi sakot, mūsu pircēju gaumes ir visdažādākās, tāpēc nav pārāk sarežģīti izvēlēties, ko vest uz Latviju.
N.: – Agrāk vācieši mēdza izlikt sev nevajadzīgās mantas un mēbeles uz ielas, taču nu jau vairs sen tā nenotiek. Tomēr cilvēkos vēl ir saglabājies šis maldīgais priekšstats, ka mēbeles dabūjam par velti. Vācijā cilvēkiem ir topā andelēties lietoto mantu tirdziņos. Tur arī nepastāv tādi uzskati, kā šeit, ka lietots – tas ir kaut kas slikts. Pie mums brauc iepirkties pat antikvāru lietu kolekcionāri, jo veikalā bieži var atrast ko ļoti interesantu. Tāpat arī daudzi cilvēki apzinās, ka Vācijā ražotajām mēbelēm neapšaubāmi ir kvalitāte.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 22.08.2009.
Autore: LAURA VOITIŅA
AGRA VECKALNIŅA foto