– Kā jūs vērtējat Baltijas vienotības skrējiena „Sirdspuksti Baltijai" rīkošanu 22. un 23. augustā, kas tiek veltīts leģendārā „Baltijas ceļa" 20. gadadienas atcerei? – vakar jautājām Madonā sastaptajiem cilvēkiem.
Roberts Veips no Barkavas: – Pats es „Baltijas ceļā" nepiedalījos, bet arī man tas asociējas ar ļoti labām atmiņām. Tolaik šāds Baltijas valstu vienotības demonstrējums bija ļoti vajadzīgs. Bija ļoti svarīgi visai pasaulei parādīt, ka mēs, baltieši, iestājamies par visu triju Baltijas valstu neatkarību un brīvību. No šī viedokļa raugoties, „Baltijas ceļam" bija ļoti liela nozīme. Un arī tagad ir svarīgi parādīt, ka Baltijas valstis ir vienotas. Savu aktualitāti vienotības ideja nav zaudējusi arī šodien, tāpēc es aicinu visus, kas vien var, piedalīties šajā diennakti ilgajā skrējienā, atjaunojot vēsturisko „Baltijas ceļu", kas finišēs Rīgā, pie Brīvības pieminekļa.
Dzintra no Cesvaines:
– Pirms divdesmit gadiem arī es piedalījos „Baltijas ceļā". Toreiz rokās sadevāmies Cesvaines pusē. Labi atceros arī to dienu noskaņojumu, emocijas, cerības, ka reiz Latvija kļūs brīva un neatkarīga. Protams, nekad nedomājām, ka piedzīvosim to, kas noticis šajos gados. Taču varbūt atkal ir pienācis laiks būt tikpat vienotiem, lai Latviju izvilktu no tās lielās bedres, kurā tā ir nonākusi.
Madonietis Valentīns Rakstiņš:
– Ideja rīkot šādu skrējienu ir ļoti laba. Vienkārši visiem, kas vien var, jāpiedalās, kaut vai noejot tikai desmit soļu. Kā aicina akcijas organizatori, nav obligāti jānoskrien viss 1 km garais stafetes posms, var noiet vai noskriet arī mazāk, cik katrs var. Diemžēl ļoti maz ir palicis tāda, kas mūs visus vieno, bet „Baltijas ceļš" ir viens no retajiem izņēmumiem. Tas mūs vieno joprojām, kaut vai tikai atmiņās…
Saikavietis Andis: – Toreiz man bija divdesmit gadu. „Baltijas ceļā" nepiedalījos, bet barikādēs – gan. Domāju, ka šādas akcijas, kas cilvēku atmiņā atsauc pozitīvas emocijas, ir vērts rīkot, taču piedalīšanās skrējienā lielā mērā būs atkarīga arī no citiem darbiem, vai to visu varēs apvienot.
Meirānietis Andris Briezis: – Ja varētu, arī es labprāt skrietu, bet jauniešiem noteikti vajadzētu piedalīties; ceru, ka vismaz dēls atsauksies šim aicinājumam. Baltijas valstu vienotības ideja nav tikai simbols vien, tā ir dzīves nepieciešamība.
Aptauju veica ŽEŅA KOZLOVA