Valda uzskats, ka pastāvēs tas, kas pārmainīsies. Tāpat arī daudzi šajā juku laikā saskata daudzas izmantojamas iespējas. Lauku mājas „Jurguci" saimnieki Kristiana un Matīss Vaski vienmēr ir bijuši labs piemērs tam, kā, gudri saimniekojot, var veikties arī lauksaimniecībā. Arī tagad viņi vadās pēc principa, ka, strādājot ar dievpalīgu, viss notiks tikai uz labu.
– Kā ar darbiem sokas jūsu saimniecībā?
Matīss: – Neteiksim, ka dzīve kaut ko piespiež darīt, bet korekcijas ir ieviestas arī mūsu saimniecības darbības nozarēs. Lielos vilcienos viss ir palicis pa vecam, taču tagad vairs ne tik daudz uzsvars tiek likts uz naktsmāju piedāvāšanu. Esam vairāk pievērsušies ekskursantu uzņemšanai un savas saimniecības izrādīšanai. Cilvēki atbrauc apskatīt kazas, degustē kazas gaļu, ar laiku varbūt arī piedāvāsim ēdināšanu. Pie mums bieži brauc skolēni ekskursijās, pensionāri un visi tie, kas apceļo Latviju.
Kristiana: – Naktsmītnes pakalpojuma apjoms ir samazinājies, taču vēl joprojām varam piedāvāt četras istabiņas. Tāpat ir palicis kosmētiskais kabinets. Principā, nekas jau nav pazudis.
M.: – Tikai akcenti tiek likti uz vienu nozari vairāk, vienu – mazāk. Galvenais, kas tagad tūrismā ir jāsaprot, – vajag nevis konkurēt, bet gan sadarboties, jo cilvēks nebrauks uz kādu apskates objektu, ja tur piedāvās tikai vienu lietu. Ceļo taču, lai redzētu pēc iespējas vairāk. To mēs cenšamies piedāvāt. Lai nekonkurētu ar tiem, kas piedāvā naktsmītnes, mēs to it kā piedāvājam, bet akcents tāpat tiek likts uz to, lai cilvēks atbrauc un var kaut ko apskatīt. Varam sīki izstāstīt par kazām, piedāvājam degustēt kazas gaļu. Ir citas saimniecības, kurās tiek turētas kazas, taču īsta konkurence mūsu starpā nesanāk, tāpēc ka viņi ir izvēlējušies kazas piena un siera nozari. Mēs sieru praktiski neražojam.
– Tātad esat vairāk pievērsušies kazas gaļas izstrādājumu ražošanai?
K.: – Jā. Mums piedāvājumā, piemēram, ir neliels suvenīrs – kazas gaļas konservi „Āzis bundžā".
M.: – Tagad visur Latvijā ražo konservus pēc pasūtījuma. Pašlaik paši vēl nejūtamies tik gatavi, lai uz vietas taisītu, piemēram, desas no kazas gaļas. Mēs aizvedam kazas uz kautuvi, gaļu tālāk aizved uz desu vai konservu taisīšanu Valmierā, un paši tikai realizējam gatavo produktu. Konservus var nopirkt ne tikai uz vietas „Jurgucos", no rudens līdz pavasarim braukājam uz Rīgas tirdziņiem un tur pārdodam.
– Cik liela ir piekrišana šāda veida produktiem un kazas gaļai kopumā?
M.: – Kazas gaļas konserviem ir ļoti liela piekrišana. Ņemot vērā to, ka ražojam gana ekskluzīvu lietu, kazas gaļu nekad nevarētu nosaukt par lētu, attiecīgi ir arvien grūtāk un grūtāk sameklēt pircējus. Taču degunu nenokaram, jo ir arī tie, kas pērk. Mēs netaisāmies padoties krīzes priekšā.
K.: – Turklāt mūsu pusē ir jaunums – gaļas kazu ganāmpulks.
M.: – Šobrīd mums ir tāds kā pārejas periods, bet tad, kad būs pilnīgs gaļas kazu ganāmpulks, Latvijas kazas vairs neturēsim. Gaļas kazā ir vairāk gaļas. Latvijas kazām, kas īsti nav ne piena, ne gaļas kazas, gaļas ir ļoti maz. Gaļas kazas Eiropā nav īpaši izplatītas; cik zinu, ir pa kādai Anglijā, Vācijā – nedaudz vairāk, bet tur cilvēki tās hobija pēc audzē. Amerikas Savienotajās Valstīs gan tas jau ir plašā mērogā – ir pat mājas lapas izveidotas, kurās var pasūtīt gaļas gabalus pēc izvēles. Kazas gaļā ir vismazāk holesterīna salīdzinājumā ar visiem pārējiem gaļas veidiem. Tāpat arī tajā ir uz pusi mazāk tauku nekā liellopa gaļā. Tā šķiet, ka liellopa gaļā tauku gandrīz nemaz nav, bet, redz, izrādās – ir diezgan daudz. Kaza vispār sanāk interesants dzīvnieks, jo arī tās piens ir liesāks.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 08.08.2009.
Autore: LAURA VOITIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto