ELIZABETE KOHA (Elisabeth Koch) Madonā no Vācijas pilsētas Braunšveigas (Braunschweig) ieradās pagājušā gada 23. augustā. Todien līņāja lietus, un vakarpusē pilsētas uzartās ielas pārvērtās mālainās lāmās. Šķita, ka izvēle pavadīt nepilnu gadu šajā mazpilsētā nebūs bijusi veiksmīga. Taču viss mainījās, kad apmaiņas skolniece sāka iet Madonas Valsts ģimnāzijas 10d. klasē un tuvāk iepazina mūsu pilsētu. Šobrīd, kad līdz mājupceļam ir atlicis nepilns mēnesis, Elizabete secina, ka šķirties no Madonas nebūs viegli.
Elizabete Koha atzīst, ka Madonā nokļuvusi nejaušas izvēles ceļā. Organizācija, kas nodarbojas ar apmaiņas programmām skolēniem, piedāvājusi dažādas valstis, uz kurām doties. To vidū bija gan Kanāda, gan Argentīna, gan Austrālija, gan arī tādas mazas valstis kā Latvija un Igaunija. Elizabetei kā pirmo piedāvāja Latviju, un viņa piekrita, iepriekš neko daudz par mūsu valsti nezinot. Kad draugiem un klasesbiedriem teikusi, ka brauks uz Latviju, pirmais jautājums visbiežāk bijis nevis ierastais „kur tā atrodas?", bet „kādā valodā tur runā?".
Savu izvēli doties gadu prom no mājām un mācīties svešā valstī Elizabete motivē ar interesi un vēlmi uzzināt, kā dzīvo cilvēki citviet pasaulē. Šajā jautājumā viņai ir bijis arī vecāku atbalsts, kuri zināja, ka meita vēlas ceļot un uz kādu laiku mainīt ierasto vidi. Kontaktus ar telefona un e-pasta palīdzību viņi saglabāja visa mācību gada laikā.
Kopumā skolēnu apmaiņas programmas ietvaros no Vācijas Latvijā ieradās 21 skolēns. Ārpus Rīgas un tās apkārtnes dzīvo tikai Elizabete un vēl kāda meitene, kas mācās Gulbenē.
Iesākumā – uztraukums
Kad pirms diviem gadiem Elizabete jau plānojusi doties gadu mācīties citā valstī, baiļu un uztraukuma neesot bijis, tas parādījies vien dažas dienas pirms aizbraukšanas. Sveša valsts, ļaudis un neziņa. Ietekmējis arī tas, ka iepriekš uzzinājusi, ka Madona ir neliela pilsēta, ar 9000 iedzīvotāju. Vācijā pilsēta, kurā ir 10 000, tiek uztverta kā ļoti maza, un parasti tādā nav nekā interesanta, ko darīt. Atbraukusi uz Madonu, viņa pārliecinājusies par pretējo. Par spīti pilsētas nelielajam apjomam tā spēj piedāvāt daudz interesantu lietu, un tagad, pēc šeit pavadīta nepilna gada, ir jau izveidojusies māju izjūta. Māju, no kurām būs grūti šķirties.
Šajā laikā iegūti gan jauni draugi, gan paziņas. Sākotnēji, mācoties skolā, gājis smagi, jo nezinājusi valodu. Taču gan klasesbiedri, gan skolotāji izturējušies ar sapratni un bijuši ļoti izpalīdzīgi. Vēlāk, kad jau daudzmaz ielauzījusies latviešu valodā, kļuvis vieglāk. Arī atzīmes skolā bija labas, tiesa, skolotāji devuši atlaides, jo ir grūti izvirzīt vienādas prasības pret vietējo skolēnu un ārzemnieku.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 30.05.2009.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
Foto no personiskā arhīva