Talantīgā dzejniece un tulkotāja AMANDA AIZPURIETE no Kauguriem Madonā ieradās, atsaucoties Madonas Valsts ģimnāzijas projekta aktivitātei, ko atbalstīja rajona padome. Madonas rajona bibliotēkā svelmainā aprīļa dienā viņa tikās ar skolu jauniešiem, sarunā daloties ar savas personības īpašo spēku un apburot ar dzejniecei piemītošo kultūras starojumu.
Ar skolotājas Elīnas Kuples un ģimnāzistu uzdotajiem jautājumiem ritēja saruna, kuras liecinieki esam aicināti būt arī mēs.
– Kur dzīvo dzeja, kur tā riņķo?
Amanda Aizpuriete: – Ja es zinātu, kur dzeja dzīvo, iespējams, būtu pārcēlusies dzīvot uz turieni. Zinu tikai to, ka man nekad nav bijis saprotams, kā cilvēks tā plānveidīgi var doties pie rakstāmgalda un tad divas stundas veltīt dzejas rakstīšanai. Filmās tā nereti rāda, bet realitātē to iztēloties nespēju. Daudzi autori (sevišķi uz mūža otro pusi), kas agrāk ir rakstījuši ko izcilu, sāk rakstīt it kā pieklājības pēc, sak', esmu dzejnieks, man atkal kas jāuzraksta. Personīgi man ir tā, ka kādā brīdī dzejolis vienkārši atnāk. Bieži tas notiek nepiemērotā brīdī – kad to īsti nav pat kur pierakstīt. Ar sēdēšanu pie rakstāmgalda dzejas ziņā nekas nav līdzams. Vajag iet mazgāt traukus, iet peldēties jūrā vai braukt ar vilcienu, tad kādā mirklī dzejolis pieklauvēs. Uzskatu, ka pavisam īstie dzejoļi ir tie, kur nevar izskaidrot, par ko īsti tie ir. Esmu pieslēgusies kaut kam, kas ir lielāks par mani, uz brīdi bijusi citur. Par to gan ir grūti runāt un, iespējams, nemaz nevajag runāt, jo skaidrojot tu šo iespēju vari zaudēt. Agrāk lepni teicu, ka būtu labi, ja man dzejoļi vispār nebūtu jāraksta (ar tiem dzīvot ir grūti, dzejoļi bojā mūžu, mudina vairāk iepazīt dzīvi, vairāk uzzināt, sajust, lai būtu derīgāks šī materiāla pierakstīšanai), pēdējos gados, kad dzejoļi nāk arvien mazāk, esmu sapratusi, ka ar to esmu sevi mānījusi. Īstenībā būs ļoti skumji, kad izrādīsies – kāds no dzejoļiem ir bijis pēdējais.
– Kādi ir kritēriji, lai saprastu, kurš patiešām ir labs dzejolis?
– Viena lieta, ko esmu sapratusi, – man nepatīk atdarināšana un imitācija. Izcils un pieredzējis rakstnieks var atļauties imitēt savus kolēģus, bet tad viņš arī uzrakstīs, ka darbs ir veidots pēc tā un tā autora motīviem. Piemēram, dzejnieks Olafs Stumbrs šo to rakstījis Veronikas Strēlertes un Pāvila Johansona manierē, bet viņš to vienmēr ir atrunājis.
Daudzi autori tik ļoti iespaidojas no sev tuviem dzejniekiem, ka raksta arī paši viņu valodā, izmantojot šo dzejnieku tēlus. Tas nekur neder, ir jābūt sajūtamai paša autora balsij. Tālāk dzejoļa testēšanā jau palīdz izjūta un intuīcija. Jebkurš redaktors, kas atlasa darbus kādam preses izdevumam, neizbēgami būs arī nedaudz subjektīvs.
– Vai, tulkojot prozu, dzeju no citām valodām, nebaida iespēja ietekmēties arī pašai?
– Ļoti ceru, ka neesmu kļūdījusies, kad pirms daudziem gadiem uz līdzīgu jautājumu atbildēju: ietekmējos nevis no mākslas, bet dzīves. Pie kam es neuzskatu, ka ietekmēšanās no mākslas būtu kas slikts. Ir taču brīnišķīgi piemēri, teiksim, par mūzikas inspirētu dzeju vai mākslas iedvesmotu darbu. Jānim Rokpelnim ir fantastiski dzejoļi par gleznotājiem, par viņa izjūtu, skatoties uz franču mākslinieka Fransuā Bušē darbiem. Tā ir ļoti augstvērtīga dzeja, bet personiski man tā nenotiek. Līdz ar to es nevaru ietekmēties arī no kolēģiem dzejniekiem un rakstniekiem.
– Kas īsti ir atdzejošana?
– Atdzejošana ir daļa no dzīves, reizēm pati grūtākā, reizēm pati trakākā, dažreiz man licies, ka pati īstākā (tas nu gan uz īsu brīdi). Neesmu piedzīvojusi karu, revolūciju, emigrāciju, bārenību, un tomēr esmu to visu piedzīvojusi, jo esmu to visu atdzejojusi. Par saviem pantiņiem mēdzu teikt, ka rakstu savu dzīvi, atdzejojumi raksta mani. Ne jau literārā nozīmē. Atdzejot man nozīmē izjust svešu niknumu un sāpes, laimi un vienaldzību – tādu sarakstu nav iespējams pabeigt, jo emocijām ir tik daudz nosaukumu. Bet pats būtiskākais vārds palicis teikuma sākumā – atdzejot man nozīmē izjust.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 09.05.2009.
Autore: INESE ELSIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto