KRISTAPS SEGLIŅŠ Liezēres pagastā pieder pie jaunās paaudzes zemes īpašniekiem. Viņam ir 25 gadi, 9. maijā paliks 26. Sava saimniecība "Jaunsilieši" izveidota, lai izmantotu atbalsta iespējas jaunajiem lauksaimniekiem. Pa šiem gadiem, kopš Latvija iestājusies Eiropas Savienībā, gūta dažāda, bet pārsvarā pozitīva pieredze ES fondu piedāvāto iespēju izmantošanā. Gan "Jaunsiliešos", gan "Siliešos", kas ir mammas saimniecība, īstenoti pieci dažādi projekti. Tomēr mūsu saruna – ne jau tikai par Eiropas Savienības piedāvāto iespēju izmantošanu. Lauksaimnieku protesta akcijas laikā Kristaps Segliņš ne tikai aizbrauca ar traktoru līdz Rīgai, bet arī tika pirmajās rindās kopā ar z/s "Egļukalns" un z/s "Kalna-Putni" saimniekiem.
– Pastāsti par sevi. Vai esi dzimis, uzaudzis Liezērē?
– Esmu ienācējs no Cēsu rajona Līgatnes. Vecaistēvs un vecmamma te atnāca dzīvot 1988./89. gadā. Pats šeit pavadīju vasaras, līdz arī apmetos uz pastāvīgu dzīvi. Skaitot no 1991. gada, Liezēres pusē esmu jau 18 gadu.
– Kad kopā ar visiem Latvijas zemniekiem protesta akcijas laikā devies Rīgas virzienā, kas bija tā lielākā sāpe?
– Tas, ka tu visu laiku dari, strādā, strādā, tomēr uz priekšu nekas neiet, cena par pienu krīt, bet visi tikai prasa visādus papīrus, atskaites, naudas nodokļus, taču par smago darbu neko daudz nevari nopelnīt. Madonas rajona zemnieki jau tādi klusi, salīdzinot ar Valmieras un Limbažu rajona saimniekiem. Man tas likās pats par sevi saprotams – būt kopā ar lauku saimniekiem zemnieku protesta akcijā. Daudzi, kas akcijas vēroja pa televizoru, gan teica: „Ko tad jūs, kas aizbraucāt uz Rīgu, dabūjāt?" Ne uz kādu maizes dalīšanu jau nebraucām. Zemnieki bija nokaitināti. Lauksaimniecība ir gan dzīvesveids, gan vienlaikus arī ražošana, un ar mūsu ekonomisko diskomfortu nevar aprast. Kā es saku, zemnieks ir vai nu stulbs, vai drausmīgs fanātiķis. Labāk jau patiktu, ja teiktu – fanātiķis. Cik esmu pārdomājis, ar saimniekošanu nodarbojas tie, kam patīk laukos, un tādi caurkrituši studenti, kā es.
– Tātad sevi pieskaiti pie caurkritušajiem studentiem?
– Augstskolu nepabeidzu. Pēc Makašānu amatu vidusskolas beigšanas, kur apguvu galdnieka iemaņas, iestājos Rēzeknes Augstskolā, bet to pametu pēc pusotra gada. Izvēlējos studēt vides inženieru fakultātē, un parasti nekas nesanāk, ja mācās to, kas nepatīk. Būtībā jau aizgāju studēt aiz aprēķina, ka, lūk, pabeigšu augstskolu, tikšu augstos krēslos. Nesanāca no manis nekāds vides inženieris, kaut zināšanas jau vienmēr noder. Man bija vajadzīga lauksaimnieka izglītība, tāpēc iestājos Priekuļu lauksaimniecības tehnikumā, kur ar savu vidējo izglītību tiku 3. kursā. Skolu beidzot, iegūšu mehāniķa kvalifikāciju, kas jau ir tuvāk interesēm. Uz nodarbībām jābrauc sestdienās. Tā ir pārmaiņa, kad esmu mācībās. Vienlaikus var uzzināt ko jaunu.
– Ja esi izvēlējies lauku dzīvesveidu, pastāsti, kā saimnieko?
– Man tas nešķiet vienmuļi, ja dzīvo un strādā laukos, jo patīk tas, ko daru. Būs tikai gadi trīs, kopš man ir sava piemājas saimniecība "Jaunsilieši", kas izmanto ap 16 ha. Mammai Inārai ir zemnieku saimniecība "Silieši" ar vairāk nekā 100 ha zemes. Taču mēs neesam nekādi lielsaimnieki. Protams, abas saimniecības strādājam kopā, jo esam viena ģimene. Kad iesniedzu projektu "Atbalsts jaunajiem lauksaimniekiem", tur ir paredzēts, ka ar laiku pārņemšu mammas saimniecību. Fermā ir 30 slaucamo govju. Kad a/s "Cesvaines piens" no tālākās sadarbības atteicās, labi, ka izdevās noslēgt līgumu ar a/s "Rankas piens".
– Kāda bijusi pieredze, izmantojot Eiropas Savienības fondu piedāvātās iespējas?
– Kā parādījās pirmie apgūstamie fondi, tā arī sekoja mēģinājumi iesniegt projektus, un veiksmīgi iecerētais izdevies. Izveidojusies laba sadarbība ar SIA "Sigas grāmatvedības un ekonomikas konsultāciju birojs". Līdz ar to saņemts atbalsts gan daļēji naturālo saimniecību pārstrukturizācijai, gan lauksaimniecības modernizācijai, investīciju piesaistei, iegādājoties gan lopbarības sagatavošanai, gan zemes apstrādei nepieciešamo tehniku. Ja nebūtu ES naudas atbalsta, diez vai tik daudz lauku saimniecību izlemtu ņemt kredītus, lai pirktu modernus traktorus. Tagad saimniecība ar tehniku apgādāta pilnībā, lai varētu strādāt no iesēšanas līdz novākšanai. Protams, neviens jau neparedzēja, ka sekos krīze. Kad visus aicināja, lai raksta un iesniedz projektus, lai nebaidās riskēt un ņemt kredītus, jo varēs atdot pamazām vien, uzņēmības un atsaucības netrūka. Kad deva iespējas, daudzi zemnieki tās izmantoja. Viss jau arī kaut kā aizgāja, izdevās projektiem piesaistīt Eiropas naudu, un tas, bez šaubām, ir ieguvums, jo iespējas ir jāizmanto. Ražošanas bāze tika uzlabota daudzās saimniecībās. Projekts "Atbalsts jaunajiem lauksaimniekiem" tika iesniegts 2009. gada februārī, un tas vēl ir izskatīšanas stadijā.
– Vai par ieguvumiem var uzskatīt arī Eiropas Savienības platībmaksājumus?
– To saņemšanai dokumentus kārtojam katru gadu. Esam bioloģiskā lauku saimniecība, uzņēmāmies jaunās saistības. Kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā, neko daudz jau nezinājām, ko var prasīt, cik daudz. Beigās izrādās, ka Latvijas zemnieki saņem vismazākos platībmaksājumus. Nav jau arī cita varianta – no vienas savienības tikām ārā, otrā – iekšā. Mūsu valsts ir maza, un tas izsaka visu.
– Vai pa šiem gadiem, kopš saimnieko, bijis kas tāds, par ko ir prieks?
– Tā ir iegādātā tehnika, uzceltā kalte saimniecības vajadzībām. Nav jēgas sēt graudus, ja nav, kur tos likt. Mūsu saimniecībā gan graudi aiziet apritē caur kūti. Man ir vieglāk tajā ziņā, ka es nekad nerēķinu, vai izdevīgāk būs lopbarības graudus audzēt pašam vai nopirkt. Ja vajag, tad vajag. Tagad jau graudu cena ir nokritusies, zinu, ka iespējams par 60 Ls/t nopirkt lopbarības graudus. Taču, ja par pienu samaksā 13 s/l un vajag pirkt graudus, nesanāk. Jau tā nesanāk bankai atdodamā summa. Banku attieksme vēl ir normāla, bet dažu firmu pārstāvji gan gatavi bezmaz vai izvest govis, lai dabūtu savus pārsimt latus.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 02.05.2009.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
AGRA VECKALNIŅA foto