Stārķis Kleksis noteikti ir populārākais šīs putnu sugas īpatnis Madonas rajonā. Nepilnu triju gadu laikā viņš ir rotājis gan mūsu laikraksta un kalendāra vāku, gan gozējies Madonas rajona tūrisma bukletā.
Tos, kuri seko Klekša gaitām, varu iepriecināt, ka stārķis, kas savu vārdu ieguvis no enerģiskās knābja klakšķināšanas, arī šogad ir veiksmīgi pārziemojis zemnieku saimniecības „Kaupēri" kūtī. Jāatzīst, ka var tikai apbrīnot „Kaupēru" saimnieka Anša Ģēģera uzņēmību un nesavtību, rūpējoties par stārķi, kuram dabas instinkti nav likuši cīnīties par savu pašsaglabāšanos un kurš, atšķirībā no saviem sugas brāļiem un māsām, nav devies pārlaist ziemu uz siltāku zemeslodes nostūri. Pirms Lieldienām „Staram" izdevās ielūkoties Klekša ikdienā. Man nav nācies lasīt stārķu labturības noteikumus, taču, nenoliedzami, ikviens putns justos laimīgs, ja tas nepilnus trīs gadus tiktu tā aprūpēts, kā Kleksis. Kūtī pašam sava plaša lakta, ziemā pie sāna sildītājs un elektriskā spuldzīte, bet diēta sastāv no svaigas liesas gaļas, karūsām (nekādu reņģu), retu reizi gadās arī pa kādam nēģim. Vardes Klekša tuvumā var justies droši, jo tās – dabā stārķu pamatbarība – to neinteresē. Klekša saimnieks pat jokojot izmet, ka stārķa uzturēšana viņam finansiāli ir izmaksājusi „sālīti".
Ansis Ģēģeris stāsta, ka ar pārējiem kūts iemītniekiem Kleksis sadzīvo diezgan labi. Govīm un teļiem viņš netraucē, taču šad un tad mēdz patrenkāt brangās zosis (tās saimniekam ir suņa vietā, jo „Stars" tika sagaidīts ar skaļu gāgināšanu un spējiem spārnu vēzieniem) un vistas. Arī kaķa aste dabū ciest no Klekša knābja, taču kaķis par stārķa uzmanības apliecinājumiem neliekas ne zinis. Nedaudz cits stāsts ir par Klekša sugas brāļiem, kas katru pavasari atlido uz „Kaupēru" pagalmā izveidoto ligzdu. Tie neaicināto „iezemieti" bieži vien dzen prom.
Kaut arī svētelis „Kaupēros" ir aizvadījis jau trīs ziemas, tā dzimtā vieta ir Cēsu rajons.
– Stārķi es 2006. gada 30. oktobrī atvedu no Inešiem. Tolaik man darba darīšanās gadījās braukt caur Vecpiebalgu, un pa ceļam Inešos piestāju pie veikala. Redzu, pastaigājas stārķis. Man līdzi nekā nebija, vien čipsi, taču tos stārķis neņēma. Atminos, ka vēl nobrīnījos, ka stārķis tik drošs un no cilvēkiem nemūk. Jau toreiz bija doma stārķi vest līdzi, jo tuvojās rudens beigas ar salnām, taču kā es tā ņemšu. Cilvēki redzēs un nodomās, ka putnu zogu, uzreiz sekos zvani un sūdzības, tāpēc neko nedarīju. Pēc dažām dienām atkal braucu pa to pašu ceļu un redzēju stārķi staigājam vecajā vietā. Šoreiz vietējiem pavaicāju, kā tur īsti ar to stārķi ir. Viņi man pastāstīja, ka ir problēmas, jo sals nāk virsū, bet stārķis, būdams pieradināts, nav aizlaidies. Nevienam vietējam arī nebija, kur putnu turēt.
Tā kā mana kūts stārķim būtu gana plaša, piedāvāju to vest uz „Kaupēriem". Vietējie teica, ka nezina gan, vai tā varēs, vispirms visiem jāapspriežas. Atstāju viņiem savu telefona numuru un devos mājup. Jau pēc pāris dienām man zvanīja, ka nu ir apspriedušies, varu stārķi ņemt. Laikam bija sajutuši, ka tuvākajās dienās jābūt salam, tāpēc tik ātri izlēma. Un tā arī bija, 30. oktobrī pārvedu mājās Kleksi, bet jau nākamajā naktī bija -15 grādu sals. Stārķis noteikti būtu nosalis, – stāstu, kā Madonas rajona populārākais stārķis – Kleksis – nokļuva Sarkaņu pagasta „Kaupēros", atklāj Ansis Ģēģeris.
„Starā" jau bija rakstīts par Klekša Madonas apciemojumu jaungadā pirms vairāk nekā gada. Arī aizvadītā gada vasarā stārķis turpināja izzināt Madonas rajonu. Madonā tas manīts netika, taču Cesvainē, Biksērē, Sauleskalnā un pat „Mārcienas muižā" – gan. Ansis Ģēģeris nosmej, ka viņa stārķis nu ir beidzis divus bērnudārzus – vienu Cesvainē, bet otru Sauleskalnā. Šajās vietās stārķi vietējie ļoti labi pazīst, un, ja tas sāk darīt blēņas, tad zvana saimniekam, lai brauc pakaļ.
Ansis Ģēģeris rūpes par stārķi, kaut arī tās saistītas ar ievērojamiem izdevumiem, ir gatavs uzņemties arī turpmāk. Pašreiz gan tuvojas laiks, kad stārķi atkal varēs laist brīvā dabā. Klekša saimnieks vēl cer, ka svētelim pa vasaru izdosies atrast otru pusīti un nodibināt ģimeni, jo Kleksis ir sasniedzis stārķu reproduktīvo vecumu, kas, pēc ornitologu domām, ir 3 gadi, taču lielas cerības uz to lolotas netiek. Stārķis teju vai visu mūžu ir bijis no cilvēkiem atkarīgs, un daudzi bioloģiskie instinkti viņam ir zuduši vai nav pienācīgi attīstīti. Lielas bažas A. Ģēģerim ir par to, ka stārķis, nebaidoties no cilvēkiem, var nokļūt ļaundara nagos. Nereti nākas dzirdēt par bezpajumtnieku vai huligānu nogalinātiem gulbjiem vai citiem ūdensputniem, tāpēc pasargāts nav arī pie cilvēkiem pieradušais stārķis.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
AGRA VECKALNIŅA foto