Mācītājs GUNTIS ŽELVIS ir lielvārdietis, lielāko mūža daļu viņš pavadījis dzimtajā vietā, gadu dzīvojis Baldonē. Pirms Lieldienām Guntis ar ģimeni – sievu Ingu, dēliem Kārli un Mārtiņu – nolēmis pārcelties uz Lubānu. Kopš aizvadītā gada septembra Guntis Želvis kalpo Lubānas evaņģēliski luteriskajā draudzē, bet jau kopš 2006. gada viņa uzmanības lokā ir arī Liezēres draudze.
– Vienu konkrētu brīdi, kad izlēmu kļūt par mācītāju, minēt nevaru, – tiekoties redakcijā, atzīst Guntis Želvis. – Mana sākotnējā izglītība bija cita – studēju Latvijas Universitātē, Vadības un ekonomiskās informātikas fakultātē. Tur ieguvu arī maģistra grādu. Pēc laika nolēmu iet studēt Lutera akadēmijā, paralēli studijām (kopš 1993. gada) esmu strādājis. No laicīgā darba aizgāju tikai šogad – aprīlī, nu varēšu pilnībā nodoties kalpošanas darbam.
– Kādā profilā strādājāt līdz šim?
– Tas bija saistīts ar datoriem. Pirmais darbs bija kā informātikas skolotājam, pēc tam biju Amerikas Valsts kases departamenta konsultanta palīgs. Viņš Latvijas Finanšu ministrijā sniedza konsultācijas par nodokļu likumdošanu, mans pienākums bija vākt informāciju, palīdzēt ar faktoloģisko materiālu. Pēc tam sadarbojos ar datorfirmām, biznesa skolā biju datoru laboratorijas vadītājs.
– Kā paralēli darbam esat spējis absolvēt Lutera akadēmiju?
– Mācības esmu pabeidzis, bet vēl jāuzraksta daži darbi. Lutera akadēmijas 3. kursā sāku kalpot, bija nodibināta ģimene, maizes darbs, mācībām palika tik, cik palika. Aizejot no laicīgā darba, ceru, ka būs vaļa šīs saistības nokārtot līdz galam.
– No kurienes nāca impulss studēt Lutera akadēmijā?
– Vidusskolas laikā, kad par baznīcu un ticību neko vēl nezināju, jau ienāca prātā doma, ka vajadzētu kļūt par mācītāju. Bet tobrīd bija skaidrs, ka ar to nevarēšu izdzīvot, jāiet mācīties, lai varu darīt ko reālāku. Mani vecāki nav ticīgi, uz baznīcu ne padomju gados, ne tagad nav gājuši. Kas pie ticības aizveda mani? Viens no faktoriem varētu būt tas, ka vienmēr esmu dziedājis koros. Kad pienāca Atmodas gadi, korus sāka aicināt piedalīties lielajos baznīcas svētkos. Tur repertuārs bija ar reliģiskiem tekstiem, pamazām ieklausījos, veidojās pārliecība. Bez tam Līgo pagastā dzīvo radi, viņi savam bērnam mani izvēlējās par krusttēvu. Tobrīd nebiju ne kristīts, ne iesvētīts, parunāju ar mācītāju, viņš iedeva palasīt literatūru, drīz vien mani nokristīja, iesvētīja, un kļuvu arī par krustvecāku. Lai gan pēc kristībām un iesvētībām baznīcā un pie draudzes nepaliku, pēc laika tomēr atgriezos – Dievs savu darbu caur kristībām bija paveicis.
Pabeidzu universitāti, pēc gada Bulduros iestājos Kristīgajā akadēmijā. Tur iepazinos ar Ingu, viņa akadēmijā studēja par sociālo darbinieci, vēlāk pārgāja uz teologiem. Salaulājāmies, izveidojām ģimeni.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 09.04.2009.
Autore: INESE ELSIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto