Šonedēļ visā Latvijā piemin 1949. gada marta deportācijas. Šī melnā lappuse mūsu tautas vēsturē tūkstošiem cilvēku ir nesusi izpostītas dzīves un nelaimīgus likteņus. Viens no cilvēkiem, kas vēl šodien skaidri atminas deportācijas un to cirstās rētas, ir kārzdabietis ALDIS KRŪMIŅŠ. „Stars" viņu aicināja uz sarunu par 1949. gada marta notikumiem un to iespaidu uz izsūtīto dzīvēm.
– Kādas ir jūsu atmiņas par deportācijām un izsūtījumā pavadīto laiku?
– To dienu notikumus atminos ļoti labi. Šosestdien (šodien. – E. K.) man paliek 69 gadi, tātad tolaik man pēc dažām dienām bija jābūt 9 gadu jubilejai. Atceros kā mēs ar tēvu un brāli no Kārzdabas pagasta „Gundegām", kur dzīvojām, aizbraucām pie mātes uz Lubeju. Viņa Lubejas skolā bija skolotāja un tur dzīvoja ar manu jaunāko brāli un māsu. Todien (24. martā) braucām pie viņiem paciemoties. Vakarā, atgriežoties mājās, mūs jau sagaidīja četri vai pieci bruņoti vīri. Mans tēvs tolaik nodarbojās ar fotografēšanu, tāpēc viņam līdzi bija fotoaparāts. To tūlīt izrāva no rokām un filmiņu izgaismoja. Viņu pašu arestēja un aizveda uz Cesvaini. Mēs jau pie šādām lietām bijām pieraduši, jo arī vectēvs tika vests uz Madonu un pratināts. No rīta mierīgi pamodos un devos uz Kārzdabas pamatskolu, kur mācījos 2. klasē. Skolā stundu laikā pamanīju, ka skolotāja ik pa brīdim izsauc kādu skolēnu, bet tas klasē vairs neatgriežas. Viena stunda bija paredzēta arī pie klases audzinātājas, taču arī tās nebija. Pēc laika direktore pasauca arī mani un teica, ka man jāiet mājās, jo mani tur gaidot. Pie Kārzdabas pagastmājas „zem stobra" iznāca mana vecmamma un teica, lai ejot iekšā, jo būšot jābrauc prom. Mani ielika barā kopā ar citiem cilvēkiem, kuri jau tur atradās. To cilvēku vidū bija vairāki kaimiņi un citi apkārtnes iedzīvotāji, arī mani vecvecāki no tēva puses un brālis Gunārs, kam toreiz bija tikai 4 gadi.
Mūs tur paturēja līdz vakaram, bet pēc tam pārveda uz Cesvaini, kur stacijā mūs salādēja kravas vagonos. Vagona abos galos bija nāras, bet vidū – čuguna krāsns un ogļu kaudze. Kad jau bijām sasēdināti vagonos, ieradās mans tēvs. Viņš nāca no Cesvaines milicijas, kur visu nakti bija nosēdējis uz ķeblīša. Tēvu paturēja ieslodzījumā, jo baidījās, ka bijušais mežabrālis pa nakti var ko izdarīt. Izlaižot viņam tika arī pateikts, ka visa ģimene ir stacijā, ja vēlas, var bēgt. Par bēgšanu, protams, domāts netika, taču, ierodoties stacijā, viņš redzēja, ka te ir tikai puse ģimenes – viņa vecāki un es ar brāli.
Pēc kāda laika vilciens sāka kustēties. Ceļš bija jāmēro ļoti garš. Kopumā mēs līdz savai mītnes vietai braucām līdz 17. aprīlim. Pa ceļam mūsu vagonā nomira bērns un sirmgalvis. Visas dabiskās vajadzības nācās kārtot divos spaiņos. Šis pārbrauciens daudziem bija ļoti smags pārbaudījums. Cilvēki brauca, sunīdami pastāvošo iekārtu, pa vidam tika arī dziedāts. Pirmajā vakarā visi bija satriekti, daudzas sievietes raudāja, un visi nervozēja. Pirmo reizi savas dzīves laikā es tēva acīs pamanīju asaras. Cilvēkiem par deportāciju nekas daudz netika stāstīts. Maniem vecvecākiem un vecākiem tika pateikts, ka mēs kā tautas ienaidnieki tiekam pārvietoti uz mūžīgiem laikiem, nekādi sīkāki izskaidrojumi vai fakti netika teikti. Tolaik no Latvijas tika izsūtīti divu šķiru cilvēki – tā sauktie kulaki jeb zemnieki un nacionālisti. Mūs pieskaitīja pie nacionālistiem.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 28.03.2009.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
OĻĢERTA SKUJAS foto