Laikā, kad ES vidēji veselības nozarei tiek atvēlēti 8,6% no IKP, bet Latvijā vien nepilni 4%, kad ārsta profesijas prestižs sabiedrības acīs ir zems un ir daudz neskaidru jautājumu par medicīnas nozares nākotni Latvijā kopumā, ir patīkami redzēt, ka Madonas slimnīca spēj iestādei piesaistīt jaunos speciālistus, kuru mūsu valstī ir tik ļoti maz.
Šajā medicīnas jomai tik smagajā laikā uz sarunu aicināju vienu no viņiem – radiologu VAIRI GRAVU, kas slimnīcā strādā jau otro gadu.
– Kas tevi piesaistīja medicīnai un mediķa profesijai?
– Interesanti, ka neapzināti uz šo profesiju sāku iet jau no bērnudārza laikiem. Toreiz pašiem vajadzēja nosaukt profesiju, kādā turpmāk vēlētos strādāt. Visi, kā jau ierasts, sauca – kosmonauts, ugunsdzēsējs, milicis, es domāju, ka vajag kaut ko citu, un izdomāju, ka būšu fotogrāfs. Tā nu ir sanācis, ka ar to fotografēšanu arī šobrīd nodarbojos, jo radiologa darbs tā pati fotografēšana vien ir, viss mans darbs ir saistīts ar bildēm.
Nopietnāka ievirze, protams, sākās Madonas pilsētas 1. vidusskolā, kur pastiprināti pie skolotājām Dailas Sembergas un Janinas Āriņas apguvu bioloģiju un ķīmiju, kas vēlāk ļoti palīdzēja. Vidusskolas laikā paguvu piedalīties arī republikas bioloģijas olimpiādē.
Pēc vidusskolas beigšanas iestājos Latvijas Medicīnas akadēmijā, tagadējā Rīgas Stradiņa universitātē. Iespējams, to, ka izvēlējos studēt medicīnu, nedaudz iespaidoja arī tas, ka mana mamma ir medicīnas māsa. Viņa, iespējams, vēlējās kļūt par ārstu, taču nekļuva, un, kā mēs zinām, bieži vien vecāki savus nerealizētos sapņus mēģina īstenot caur saviem bērniem, tā tas ir daudzās jomās. Tomēr es nevaru teikt, ka medicīnu studēt devos piespiedu kārtā.
Stājoties augstskolā, priekšstats par medicīnu bija vispārīgs, neko konkrēti nezināju no tā, kas mani sagaida. Un jāsaka, ka tā īsti par to padomāt nepaguvu arī studiju laikā, jo visu laiku bija jāuztraucas par ieskaitēm, kolokvijiem un eksāmeniem, kuru bija ļoti daudz. Mācības bija grūtas, taču cilvēks pie visa pierod. Protams, studiju laikā bija arī domas par mācību pamešanu, taču visu laiku bija apziņa, ka, ja esi iesācis, tad jāpabeidz.
Stājoties augstskolā, nedomāju arī par profesijas prestižu un to, cik pēc izmācīšanās saņemšu. Man šķiet, ka, ja cilvēks medicīnu dodas studēt aiz aprēķina, tad no viņa labs ārsts nekad neiznāks.
Grūtākais augstskolā bija pirmais pusgads. Vēl tagad atceros, ka, gatavojoties pirmajam eksāmenam anatomijā, visu nakti negulēju, bet centos drudžaini mācīties; protams, atdeve no tā nebija augsta. Šis stress, kas neļāva labi gulēt pirms eksāmeniem, saglabājās pirmos trīs studiju gadus, taču kopumā sekmes sliktas nebija. No 52 eksāmeniem pārliku tikai 3.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 14.03.2009.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
AGRA VECKALNIŅA foto