a gabalu un nezinātājam no malas viss izklausās vienkārši. Madonietis Rinalds Kostjukovs kopā ar Latvijas izlases komandu aizbrauc uz Eiropas Jaunatnes olimpiādi Polijā un izcīna tur bronzas medaļu distanču slēpošanas sprintā.
To, cik vērta ir bronzas medaļa mūsu Latvijas komandai, zina tās vadītāji un slēpošanas korifeji. Mums tā ir pirmā medaļa, ko vispār beidzamo gadu laikā slēpošanā izdevies iegūt.
Kad šī ziņa pagājušajā nedēļā no Polijas, kur notika Eiropas Jaunatnes ziemas olimpiāde, atceļoja līdz Madonai, bija gan iepriecinoša, gan reizē neticama izjūta. Vispār Latvijas slēpotāji nekad tik labus panākumus nav sasnieguši. Pat Rinalds, priecājoties par iegūto trešo vietu, diez vai īsti aptver, ka ir noticis neticamais, ka līdz ar viņa izraušanos sprinta distancē mazā Latvija ir iekļuvusi spēcīgāko valstu trijniekā. Līdz ar Rinaldu priecājās visi līdzi atbraukušie fani un visa Latvijas komanda kopumā, bet visvairāk – viņa mamma Lolita, kas arī bija olimpiādes dienās Polijā. Viņai pat pienāktos otra medaļa – par līdzjutējas lomu ceļā uz dēla panākumiem. Tāpat arī trenerim Dainim Vuškānam, kas pirms olimpiādes tomēr nosapņojis, ka viņa audzēknis spēj cīnīties par uzvaru. Par to, kāds posms noiets, lai tiktu līdz Eiropas olimpiādei un sacenstos ar 45 valstu labākajiem slēpotājiem, izcīnītu tur medaļu, aicināju pastāstīt Rinaldu Kostjukovu.
– Atceries, ko tu sacīji par iespēju izcīnīt medaļu, kad brauci uz Eiropas Jaunatnes ziemas olimpiādi?
– Mani intervēja Latvijas televīzijas žurnālisti, un es viņiem smaidīju un sacīju, ka nezinu. Protams, gribētu cīnīties par godalgotām vietām, kaut tikai varētu. Izrādās, ka vajag ļoti daudz spēka, ne tikai gribu būt stiprāko vidū.
– Pastāsti tuvāk par sprinta finālsacensībām!
– Tie bija divi Krievijas, divi Norvēģijas un Francijas slēpotājs, ar kuriem sacentos izšķirošajā braucienā. No rīta pirms sacensībām, braucot mašīnā, domāju, kā būs, vai tikšu labāko trīsdesmitniekā. It kā jātiek. Par vietām daudz nedomāju, jo bija jāslēpo. Kvalifikācijā uzrādīju 9. labāko rezultātu. Viegli nenācās, un finišējot biju noguris. Visi jau bijām līdzvērtīgi, un rezultātu noteica sekundes simtdaļas. Laikam visus spēkus izliku, un tāpēc arī līdzjutējiem par to, ka izdevies iekļūt labāko trijniekā, bija pat lielāks prieks nekā pašam. Latvijas komandas vadītājs Juris Titovs pat bija solījies nodzīt matus, ja Latvijai būs kāda medaļa (tas arī izdarīts!). Arī Madonas puišiem Naurim Biķerniekam un Ronaldam Voveram, kā arī Robertam Slotiņam no Cēsīm izdevās kvalificēties ceturtdaļfinālam, tātad tika spēcīgāko 30 sprinteru vidū.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 28.02.2009.
Autore: IVETA ŠMUGĀ