Iestājoties pavasarim, savas aktivitātes atkal atsākuši mantrači. Bruņojušies ar savu centrālo un galveno darbarīku – metāla detektoru un otru, ne mazāk svarīgu, – lāpstu, viņi dodas kārtējos sirojumos, atstājot aiz sevis sapostītas arheoloģiskās vietas, kara laika apbedījumus un citas vēsturiski nozīmīgas liecības.
Latvijas zeme ir bagāta ar arheoloģiskajām liecībām, kas stāsta par senāko vēsturi – to, par kuru nevar izlasīt dokumentos un par kuru nav rakstīto ziņu. Līdzšinējie zinātniskie pētījumi pierādījuši, ka apdzīvotība Latvijā sākusies jau pirms apmēram 11 tūkstošiem gadu. Samērā pilnīgam vēsturisko procesu attīstības skaidrojumam rakstīto vēstures avotu pietiek tikai apmēram par pēdējiem 200-250 gadiem. Par senākas vēstures notikumiem rakstītu dokumentu gluži vienkārši nav vai arī tie, kas pieejami, sniedz tikai nelielu ieskatu pagātnē. Senāko laika posmu vēsturi ļauj skaidrot arheoloģiskais materiāls, kas ir kā stāsts, ko jāmāk izlasīt. Arheoloģiskās liecības nav tikai senu rotaslietu, ieroču vai citu priekšmetu atradumi. Tie ir zemes slāņi, kas glabā gadsimtu gaitā uzkrājušās, speciālistiem atpazīstamas liecības. Vienreiz ierokot, zemes struktūra tās sākotnējā veidā vairs nav atjaunojama.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 11.04.2012.
Autore: SANDRA ZIRNE,
VKPAI Arheoloģijas un vēstures
daļas vadītāja