1949. gada 25. martā un turpmākajās trīs dienās no trim Baltijas valstīm tika deportēti aptuveni 90 000 iedzīvotāju, no Latvijas tie bija vairāk nekā 42 000. Svešvārds „deportācija" nespēj sevī ietvert visas tās šausmas, ko nācās pārdzīvot cilvēkiem, kuru turpmākā dzīve noritēja šī viena notikuma ēnā. Padomju varai šis bija kārtējais ķeksīša pasākums tās garajā noziedzīgo nodarījumu ķēdē. Par varas aukstasinīgo un bezkaislīgo pieeju deportācijām liecina operatīvajos dokumentos lietotā terminoloģija – „iekraušana", „izvešana", „ielādēšana", it kā runa nebūtu par dzīviem cilvēkiem, bet graudu maisiem vai lopiem.
Līdzīgi kā citus gadus arī šogad, lai pieminētu traģiskos 25. marta notikumus, Madonā pie „Šķeltā akmens" pulcējās izsūtījumu pārcietušie iedzīvotāji, kā arī visi tie, kam šis datums nav vien kārtējā diena kalendārā.
Piemiņas brīdī evaņģēlists Guntars Agate Paeglis akcentēja, ka deportācijas atstājušas neizdzēšamas rētas ļoti daudzu Latvijas iedzīvotāju dzīvē un ietekmējušas vairāku paaudžu nākotni. Viņš atzina, ka cilvēkiem ir jāatminas sava vēsture un vēstījums par to jānodod tālākajām paaudzēm, jo, lai gan ir lietas, kuras nav patīkami atcerēties, tās tomēr nevar noklusēt.
– Zīmīgi, ka 25. marts sakrīt ar baznīcas svētkiem – Kunga pasludināšanas dienu. Tā bija diena, kad Marijai eņģelis pasludināja, ka piedzims Pestītājs, kas savas dzīves laikā tiks vajāts un piesists krustā, uzņemoties mūsu grēkus un sāpes, – uz sakritību norādīja Guntars Agate Paeglis.
Piemiņas pasākuma turpinājumā Madonas pilsētas 2. vidusskolas skolēns Kristaps Šķēls klātesošajiem sniedza ieskatu 1941. gada deportācijas pārcietušā valcēnieša, bet vēlāk madonieša Rolanda Ignaša dzīvesstāstā, kuram līdzīgu starp piemiņas brīža dalībniekiem netrūka: – 1941. gada 14. jūnija deportācijas bija aizsākums turpmākām represijām pret Latvijas iedzīvotājiem. Rolands Ignašs bija viens no daudziem deportētajiem, kuru dzīvi neatgriezeniski izmainīja Padomju Savienības īstenotā politika. Viņa izsūtīšanas stāsts ir līdzīgs kā daudziem citiem – smagais auto, steigā paķertās drēbes, stacija un lopu vagoni, kur tēvs tiek nošķirts no pārējās ģimenes un viņu atkal satikt Rolandam vairs nebūs lemts. Kopā ar māti un mazo māsu ģimene nonāk Sibīrijā, kur viņus sagaida bads un aukstums. Mirstība izsūtīto vidū bija augsta. Dzīves apstākļi nedaudz uzlabojās, kad ģimene sāka dzīvot zemļankā (zemnīcā), kas bija zemē izrakta bedre ar velēnu jumtu, un tika pie kaziņas, kā rezultātā bads nedaudz atkāpās. Pēc kāda laika sekoja smags darbs mašīnu un traktoru stacijā (MTS).
– Vienīgais patiesais prieka un reizē arī ienākumu avots bija pirms izsūtījuma apgūtā akordeona spēle, kas ļāva darboties dažādos, lielākoties no izsūtītajiem veidotos pašdarbības kolektīvos. Jau vēlāk Rolands Ignašs nonāca Moldāvijā, kur strādāja Moldāvu drāmas teātrī par muzikālās daļas vadītāju, bet pēc tam atgriezās Latvijā un sāka strādāt Madonas mūzikas skolā, vēlāk arī bērnu un jauniešu centrā, – Rolanda Ignaša dzīvesgājumu ieskicēja Kristaps Šķēls.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 27.03.2012.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
OĻĢERTA SKUJAS foto