Nepatīkami drēgns šogad Madonā bija 25. marts. Laikapstākļi gan netraucēja politiski represētajiem pulcēties pie „Šķeltā akmens", kā arī vēlāk Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja izstāžu zālēs, lai pieminētu to cilvēku piemiņu, kuri cieta noziedzīgā režīma represijās.
Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja direktore Līvija Zepa, uzrunājot politiski represētos muzeja izstāžu zālēs, uzsvēra, ka par viņu gaitām vēl daudz informācijas apkopojams un daudzi stāsti pagaidām vēl nav dokumentēti, taču to ir nepieciešams izdarīt, lai liecības par viņu dzīvi saglabātu nākamajām paaudzēm.
– 25. marts ir arī Māras diena. Saskaņā ar ticējumiem šai dienai piemīt spēcīga enerģija, un, iespējams, Māras spēks bija tas, kas daudziem no jums palīdzēja izsūtījumā izdzīvot un vēlāk atgriezties Latvijā. Mums – muzejniekiem –
ir liela atbildība un pienākums apkopot jūsu atmiņas un saglabāt tās nākamajām paaudzēm. Mēs esam arī UNESCO pasaules atmiņas glabātāji. Pērn, sadarbojoties ar sešiem citiem muzejiem, tapa represiju tēmai veltīta ceļojošā izstāde, kas tagad ceļo pa Latvijas vēstniecībām visā pasaulē. Esam arī izdevuši grāmatiņu „Sibīrijas vēstules uz bērza tāss", kurā lasāmi vairāku deportēto, tai skaitā mūsu Elzas Serdānes, dzīvesstāsti. Jāatzīst, ka šī mantojuma saglabāšana nav vienkāršs uzdevums un panākt to, ka pasaules uzmanība tiek pievērsta ne vien kultūras, bet arī dokumentālajam mantojumam, ir grūti, – atzina Līvija Zepa.
Noziegumi, kam nav piedošanas
Piemiņas pasākumā muzeja izstāžu zālēs piedalījās arī Madonas novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Andrejs Ceļapīters, kas pauda nožēlu, ka cilvēku ciešanas mūsdienās tiek izmantotas par politiskās spēles sastāvdaļu.
– Šodien pieminam tos, kas cietuši 1941. un 1949. gada deportācijās, taču nevaram aizmirst arī tos, kurus padomju represijas skāra pārējā laikā. Atmiņas par šiem notikumiem un pārdzīvojumiem ir jāsaglabā un jānodod nākamajām paaudzēm – mūsu bērniem un mazbērniem. Pats būtiskākais ir runāt tiem, kas ir bijuši šo represiju aculiecinieki, mazāk jārunā politiķiem, bet tieši jums, kas esat šo laiku pārcietuši. Manuprāt, pēdējā gada laikā šos un citus latviešu tautai jutīgus un traģiskus jautājumus negodprātīgi politiķi ir izmantojuši savu mērķu sasniegšanai. Tie politiķi, kas vēlas sev tādā veidā pievērst uzmanību un vākt politiskos punktus, manuprāt, rīkojas cilvēka necienīgi. Tas attiecas arī uz neseno valodas referendumu, kurā bija spiesti piedalīties Latvijas iedzīvotāji. Sabiedrībā ir jāmeklē kopīga sapratne un mierīga līdzāspastāvēšana. Publiski esam dzirdējuši aicinājumus piedot. Ir lietas, ko var piedot, taču ir lietas, kas nav piedodamas. Diezin vai var piedot tādu rīcību, ko atsevišķi garā mazi, taču ar lielu varu apveltīti cilvēki īstenoja pret latviešu un citām tautām, – norādīja Andrejs Ceļapīters.
Arī Vilis Vītols, kas 25. marta piemiņas pasākumu Madonā apmeklēja pēc Līvijas Zepas un Elzas Serdānes uzaicinājuma, atzina, ka pagātnes notikumus nevar tik viegli aizmirst un piedot.
– Es runāšu par tematu, kas pēdējā laikā kļuvis aktuāls. Tā ir izlīgšana.
Latvija pagājušajā gadsimtā Vācijas, bet galvenokārt Padomju Savienības dēļ, pēc vēsturnieku aprēķiniem, zaudēja aptuveni 600 000 cilvēku. Tā mazā saujiņa ar politiski represētajiem, kas izkaisīta pa Latviju, ir viss, kas no šīs milzu bagātības palicis pāri. Neviens par šiem noziegumiem nav tiesāts, neviens santīms nav atmaksāts, neviens pat nav atvainojies, bet mēs vēlamies runāt par izlīgumu. Mācītājs Juris Rubenis, ko es ļoti cienu, ir autors manifestam, kura mērķis ir meklēt izlīgumu starp latviešiem un krievu minoritāti, taču šobrīd mēs esam situācijā, kad viena no pusēm labāk izvēlas pastrādātos noziegumus noslēpt, tos neatzīt, par tiem nezināt, bet otrā pusē ir vērojama piekāpšanās, centieni panākt izlīgumu par katru cenu, aizmirstot par pašu tautai nodarīto. Mēs visi esam par izlīgšanu, taču tai jāsākas ar atvainošanos latviešu tautai un pirmkārt jau jums – represētajiem. Ikviens cits izlīgums nav morāls, jo tas nevar pastāvēt vienlaikus ar nozieguma slēpšanu. Es arī uzskatu, ka mums šajā jautājumā nav jāsteidzas. Japāna joprojām nav noslēgusi miera līgumu ar Krieviju, un tā tas būs tik ilgi, kamēr netiks atdotas Kuriļu salas. Arī mēs nesteigsimies un starplaikā celsim Likteņdārzu. No visām sabiedrības grupām tas visspēcīgāk uzrunā tieši jūs, un dārza misija ir stāstīt nākamajām paaudzēm par jums nodarīto netaisnību, kā arī parādīt cieņu represētajiem, jo manā skatījumā šobrīd jūs esat mūsu tautas sirdsapziņa, – deportētos uzrunāja Vilis Vītols.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 28.03.2012.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
OĻĢERTA SKUJAS foto