Nevajadzētu censties iestāstīt tautai, ka nulles deklarācija ir ārkārtīgi efektīva cīņā pret korupciju, un nevar īsti cerēt, ka „tauta šādus tankus pa privāto dzīvi un savu maciņu sagaidīs ar ziediem", jo ar šo likumu ir trāpīts pa ļoti, ļoti daudziem cilvēkiem… Gan tiem, kam pieder īpašums vien 10 000 latu vērtībā, gan tiem, kam legāla „shēmošana" ir ikdienas norma.
Pirmkārt, daudziem deklarēšanās vienkārši sagādās neērtības, noskaidrojot, cik un kā tas viss varētu būt attiecināms uz katru ģimeni, mammu vai sievasmāti. Tā cilvēkiem ar pārmērīgiem – vēl no treknajiem gadiem – saņemtajiem kredītiem būs jāraksta par šo savu bēdu stāstu vēl vienai institūcijai – Valsts ieņēmumu dienestam (VID). Loģiski, ka tādējādi VID varēs viegli konstatēt, cik patiesībā lielai daļai Latvijas iedzīvotāju nopelnītās naudas ir par maz, lai segtu kredītus. Jāteic, ka tā viņiem būs papildu iespēja zaudēt darbu – jo darba devējam nebūtu vajadzīgas liekas pārbaudes, kuras varētu izraisīt šādu ziņu par darbinieku mehāniska ierakstīšana nulles deklarācijā, vai ne?
Otrkārt, mēs dzīvojam policejiskā valstī, tātad informācijai, kuru dosim nulles deklarācijās, ir jābūt ar „papildu nodrošinājumu". Nu, piemēram, VID konsultāciju centros ļoti maz tiek uzdoti jautājumi par to, kā nomaksāt 15% no agrāk nedeklarētiem ienākumiem. Kāpēc? Vispirms jau tā ir neuzticība pašai valstij un sistēmai pēc būtības, bet galvenais – likums taču ir atstājis tik daudz veidu, kā deklarēt ienākumus arī bez 15% nomaksas! Lai cik tas traki izklausītos, šobrīd juridiski drošāk ir pateikt, ka naudu pie noteiktiem apstākļiem ir iedevusi vecmāmiņa, nekā teikt, ka: „1990. gadā dabūju pāri robežai divas cisternas ar benzīnu, uzsitu tās gaisā un tagad vēlos nomaksāt 15%, lai mana sirdsapziņa būtu tīra".
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 25.04.2012.
Autors: Kalvis Vītoliņš,
bijušais VID ģenerāldirektora
1. vietnieks un VID ģenerāldirektora padomnieks