Meža taka Madonas apkārtnē
Cesvaine ziemā
Baltie loki Madonas parkā
Cesvaines pils
Madonas novada ezeri un lauki
Reklāma — × 150 px

Meitenes no vienas sādžas

Redakcija

Autors • 22.03.2012.

Meitenes no vienas sādžas
Burtu lielums

Vijai Judinai, Elzai Serdānei un Laumai Spirģei ir īpašas attiecības. Viņas visas pirms 63 gadiem satikās Omskas apgabala Petrovkas sovhoza ciematā „Ferma 2", jo visas bija skārusi 1949. gada izsūtīšana.

Vijai toreiz tikko bija palicis 18 gadu. Elza un Lauma bija jaunākas. Elzai, kas kopā ar ģimeni tika izsūtīta no Bērzaunes pagasta, ceļā uz Sibīriju palika 11 gadu, bet Laumai (viņas ģimene tika izsūtīta no Taurupes) izsūtīšanas brīdī bija tikai nepilni 7 gadi. Viņas abas mācījās vietējā Petrovkas skolā, bet Vijai, kas viena, atsevišķi no ģimenes, bez jebkādas iedzīves, kā pati saka, bez maizes garoziņas un kapeikas pie dvēseles, tika paņemta no Rīgas, kur viņa tobrīd mācījās un dzīvoja pie saimnieces, bija jāpelna sev iztika. Sākumā Vija tika nomitināta Amūrā un tikai pēc gada nokļuva pie savējiem Petrovkā. Viņu nozīmēja darbā par pavāra palīdzi lauku brigādē, pēc tam fermā, kur strādāja arī Elzas mamma. Savukārt Laumai bija vecāka māsa Ruta, kas mācījās vienā klasē ar Elzu. Un tā viņas cita citu iepazina.
Kad jautāju par atmiņām un to, cik sāpīgas tās ir joprojām, manas sarunu biedrenes visas kā viena saka, ka viņām salīdzinoši ar vidējās un vecākās paaudzes cilvēkiem bijis vieglāk. – Tā tomēr bija jaunība. Vasarā plikām kājām dancojām, ziemā – velteņos, bet mazliet jau, protams, tās jaunības žēl. Kad paskatos un salīdzinu ar tagadējiem laikiem, jūtos nedaudz apzagta, – nosaka Vija. Un Lauma piemetina: – Bet nebija jau tā, ka mēs no rīta līdz vakaram tikai pārdzīvojām savu likteni, tāpat bija savi svētki, kopā pulcēšanās. Cilvēki precējās, un dzima bērni. Arī mūsu ģimenē piedzima brālītis. Jā, bija smagi jāstrādā, arī bērniem vajadzēja vasarā iet lauku darbos, bet tas bija labs rūdījums visai turpmākajai dzīvei. Mana mamma vienmēr uzsvēra, ka Sibīrijas gadi viņas mūžā nebija tie trakākie, smagāk bijis karalaikā. Vecāmamma gan ļoti pārdzīvoja izsūtījumu. Viņa ar brāļiem bija piedalījusies 1905. gada revolūcijā, bet viņu ņēma un izsūtīja. – Tagad mēs, protams, saprotam, kāda bija politika – vajadzēja vienkārši latviešus no Latvijas dabūt ārā, lai varētu šeit iesūtīt krievus, lai nebūtu nekāda runa, ka šī teritorija nepieder Krievijai. Bet mēs nevienu brīdi nepieļāvām domu, ka neatgriezīsimies Latvijā. Tas deva spēku, – atzīst Elza.

Plašāk lasiet laikrakstā STARS 23.03.2012.

Autore: BAIBA MIGLONE
 

OĻĢERTA SKUJAS foto

Atbalsti kvalitatīvu žurnālistiku

Abonē eStars.lv un lasi vairāk

Ar digitālo abonementu no 1,99 €/mēn. tu piekļūsti visiem portāla eStars.lv rakstiem. Vēlies vairāk? Izvēlies E-avīzi vai drukāto laikrakstu.

Reklāma — × 150 px